mani bērni

mazākā meita Santa

lielākā meita Ieva

mana mūzika

Lūiss Ārmstrongs, džezmenis

Dzimis 1901. gada 4. augustā, ASV, Ņuorleānā (viņš pats apgalvo, ka īsti nezin, kad vinš ir dzimis, bet dzimšanas dienu viņš parasti atzīmē 4. jūlijā. Nereti viņš izmanto 1900. gadu kā savas dzimšanas gadu, tas parasti ir uz skatuves, formālos dokumetnos dzimšanas gads tiek traktēts kā 1901. gads). Luiss Ārmstrongs zināms arī pēc diviem skatuves vārdiem: "Satchmo" un "Pops"Luiss Ārmstrongs bija harismātiskas dabas un spilgtā personība, kas džeza mūziku pārvērta spilgtā un populārā mākslās formā. Arī viens no slavenākajiem 20.gs. mūziķiem, kurš pirmais slavenu padarija trompetes skanējumu, un kurš savas karjeras beigās zināms arī kā džez mūzikas vokālists un virtuozs.1918.g. martā viņš aprecējās ar Deiziju Pārkeri no Gretnas Luiziānas štatā. Viņi adoptēja 3.g. vecu zēnu, tomēr pēc neilga laika viņi izšķīrās, uzkatot savu laulību par neveiksmīgu.1922. g. Luiss Ārmstrongs pārcēlās uz Čikāgu, kas jau tājā laika bija ieguvusi džeza mūzikas slavu. Džo Olivers viņu uzaicināja pievienoties savam Creoles džeza orķestrim, kurš 20-to gadu sākumā bija slavenākais Čikāgā. 1923. g. Luiss Ārmstrongs spēlējot 2. klarneti veica savu pirmo ierakstu, ierakstot arī savu pirmo solo.Viņa otrā sieva, pianiste Lila Hārdina Ārstronga, mudināja viņu sniegties pēc augstākiem mērķiem, tā rezultātā 1924. gadā viņš draudzīgi šķiras ar Džo Oliveru un viņa orkestri un pārceļas uz Ņujorku, kur viņu Flečers Hendersons uzaicina spēlēt savā orķestrī, kur spēlē trompeti, lai pievienotos šī instrumeta partijas labākajiem virtuoziem.Parālēli Flečera orķestrim viņš sadarbojas ar senu draugu, pianistu Viljamsu Klarencu no Ņuorleānas, un viņa izveidoto mazo džeza orķestrīti, kur spēlē trompeti.Pēc darbošanās divos orķestros, 1925. gadā viņš atgriežas Čikāgā, kur sāk ierakstu ar "Hot Five" un "Hot Seven", radot tā laika hītus, kā piemēram: "Potato Head Blues" un "Muggles" Pavadot četrus gadus Čikāgā sadarbojas ar dažādiem mūzikiem. Taču 1929. g. Luiss Ārmstrongs ir spiests doties uz Losandželosu, no kurienes 1930. gadā viņš sāk savu pirmo koncertturneju pa Eiropu. Pēc daudziem gadiem kas pavadīti koncertturnejā uzstājoties dažādās Eiropas Metrapoles, Luiss Ārmstrongs atgriežas Ņujorkā, kur arī apmetas uz patstāvīgu dzīvi.Koncertturnejas laikā viņš izpildija vairāk kā trīssimtus koncertu gadā, tajā laikā, tas bija viens no iespaidīgākajiem skaitļiem šovbiznesa industrijas vēsturē.1947. gadā notiek pasākums, kurš gūst ļoti lielu atsaucību, tas viss notiek Ņujorkas muzikas hallē, kur piedalās pats Luiss Ārmstrongs un Džeks Tigardens.Luisa Ārmstronga Big Benda menedžeris Džo Glasers sadala šo Big Bendu izveidojos 6 mazākas džaza grupiņas.Vienā no tādām apvienojas Luiss Ārmstrongs, Džeks Tigardens, Erls Hains un citi tajā laikā zināmi mūziķi, izveidojot stabilu džeza orķestri.Bilija Berga Supper Kluba atklāšanā viņi sevi pasludina par grupu un nosauc sevi par "All Stars"Šajā laikā Luiss Ārmstrongs veic ļoti daudz dažadus ierakstus ar dažadiem māksliniekiem, piedalās dažādos filmu ierakstos, kopā aptuveni trīsdesmit filmās.1964. gadā, kad Luisam Ārmstrongam jau ir 63. gadi, apgrozībā tiek laista dziesma, kura iekļūst pop čārtu pirmājās vietās, un pats Luiss Ārmstrongs kļūst par vecāko izpildītāju, kas iekļuvis šādu topu pirmajās vietās, šī dziesmā bija "Hello Dolly"Pēc visiem pārdzīvojumiem sakarā ar studijas darbu un mājām, Luiss Ārmstrongs dodas garā koncertturnejā, apmeklējot visas lielākās pilsētas gan Eiropā gan Āzijā, gan pabija savu seņču dzimtenes kontinentā - Āfrikā. Jāpiebilst, ka šie koncerti kļūst par vieni no apmeklētākajiem un pārdotākajiem tajā laikā, kaut arī uz skatuves parādās tādas uzlecošas zvaigznes kā "The Beatles".Pēc koncertturnejas viņa veselība sāka strauji pasliktināties, bet viņš turpināja savu nostādīto ceļu un turpināja sniegt koncertus tur pat mājās.

mana filma

Бриллиантовая рука

"Briljantu roka" ir padomju komēdija, uzņemta 1968. gadā kinostudijā Mosfilm. Filmas režisors ir Leonīds Gaidajs. Filma tiek uzskatīta par vienu no visu laiku populārākajām padomju filmām. Tiek vērtēts, ka filmu noskatījušies 76,7 miljoni skatītāju.

Semjons Gorbunkovs - draudzīgs un diezgan naivs ģimenes cilvēks dodas kruīzā uz Stambulu. Tur viņš uz kādas mazas ieliņas nejauši paslīd. Nākot pie samaņas, viņš atklāj, ka viņa rokai uzlikts ģipsis. Viņš nemaz nezina, ka paslīdot izteicis vārdus, kas ir kontrabandistu slepenaiskods, un tagad zem viņa ģipša ir paslēpta kaudze ar briljantiem, kurus bandītiem par katru cenu jāatgūst.
Kurā krievu filmā ir tik daudz spārnotu izteicienu?
1969. GADA RAŽOJUMS. Galvenajās lomās: Yuri Nikulin, Nina Grebeshkova, Andrei Mironov, Anatoli Papanov, Stanislav Chekan, Vladimir Gulyayev, Nonna Mordyukova, Svetlana Svetlichnaya, Roman Filippov, Grigori Shpigel, Leonid Kanevsky. Filmas režisors: Leonid Gaidai.

mana grāmata

Ērihs Marija Remarks, rakstnieks

Erich Maria RemarqueĒrihs Marija Remarks, 1929. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1898. gada 22. jūnijāOsnabrikā, Vācijas impērija,(tagad Vācija)
Miris 1970. gada 25. septembrī (72 gadi)Lokarno, Šveice
Pilsonība ASV
Dzīvesbiedre Ilze Juta Zambona (1925-1930 un 1938-1957)Polete Godāra (1958-1970)
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, skolotājs, žurnālists, redaktors, bibliotekārs
Valoda vācu
Rakstīšanas laiks 20. gadsimts
Slavenākie darbi "Trīs draugi", "Rietumu frontē bez pārmaiņām", "Triumfa arka", "Laiks dzīvot un laiks mirt", u.c.Ērihs Marija Remarks (vācu: Erich Maria Remarque), īstajā vārdā Ērihs Pauls Remarks (Erich Paul Remark); * 1898. gada22. jūnijā, † 1970. gada 25. septembrī) bija vācu rakstnieks.

Remarks dzimis Osnabrikā katoļu grāmatu iesējēja ģimenē. Sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi mēģināja rakstīt dzejoļus, esejas, kā arī iesāka rakstīt romānu "Sapņu istaba" (Die Traumbude), kas tika pabeigts vēlāk un publicēts 1920. gadā.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un pēc diviem gadiem 18 gadus jaunais Remarks tika mobilizēts un nosūtīts uz fronti.1917. gada 12. jūnijā Remarks tika pārcelts uz Rietumu fronti. 1917. gada 31. jūlijā viņš tika ievainots kreisajā kājā, labajā rokā un kaklā, un tika nosūtīts uz armijas hospitāli Vācijā, kurā atradās līdz kara beigām.

1924. gadā Remarks savu uzvārdu sāka rakstīt kā Remarque, nevis kā iepriekš - Remark. Remarque bija viņa ģimenes sākotnējais uzvārds, jo Osnabrika laika gaitā tikusi pievienota Francijas teritorijai un uzvārdam sākotnēji ir fraņču izcelsme, kamēr viņa vectēvs to 19. gs nenomainīja pret Remark. Savu vidējo vārdu Marija Remarks lietoja jau kopš 1922. gada novembra. Otro vārdu Marija no Paula mainijis par godu mātei, kas mirusi no vēža.

Pēc kara viņš strādājis dažādus darbus: bijis, piemēram, bibliotekārs, apbedīšanas biroja darbinieks, skolotājs, žurnālists, redaktors, u.c. Remarka pirmais apmaksātais darbs, kas saistīts ar rakstīšanu, bija tehniskais rakstnieks Vācijas riepu ražotāju uzņēmumā.

1925. gadā Remarks pirmo reizi apprecējās ar aktrisi Ilzi Jutu Zambonu. Viņu laulība bija vētraina, un abi viens otram bija neuzticīgi. Pēc šķiršanās viņi abi otrreiz apprecējās 1938. gadā, lai Zambonu varētu emigrēt no Vācijas.

1927. gadā Remarks otro reizi izmēģināja roku rakstīšanā, uzrakstot romānu "Stacija horizontā" (Station am Horizont), kas tika publicēts sporta žurnālā "Sport im Bild", kurā Remarks tajā laikā strādāja. Romāns grāmatas formātā tika publicēts tikai 1998. gadā.

Ē. M. Remarka pazīstamākais romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām" (Im Westen nichts Neues) tika uzrakstīts dažos mēnešos1927. gadā, bet autors uzreiz nevarēja atrast grāmatas izdevēju, tāpēc romāns tika publicēts 1929. gadā. Romānā no 19 gadus jauna karavīra skatpunkta attēlots Pirmais pasaules karš un tā bezjēdzība un nežēlība. Pēc šī romāna sekoja vēl vairāki līdzīgi darbi, kuros Remarks vienkāršā, emocionālā valodā aprakstīja kara laiku un pēckara gadus.

1931. gadā, pēc romāna "Mājupceļš" (Der Weg zurück) uzrakstīšanas, Remarks pameta Vāciju. Viņš nopirka māju Šveicē, un gan tur, gan arī Francijā dzīvoja līdz 1939. gadam, kad kopā ar sievu pameta Eiropu un pārcēlās uz ASV. 1947. gadā Remarks ar sievu kļuva par pilntiesīgiem ASV pilsoņiem.

1933. gadā, kad Vācijā bija nodibinājies nacistiskais režīms, Remarka grāmatas tika aizliegtas un pat publiski dedzinātas. Viens no ieganstiem bija uzskats, ka Remarks cēlies no Francijas ebrejiem un viņa īstais uzvārds patiesībā ir Krāmers (Kramer - apvērstsRemark). Šis nepareizais fakts joprojām parādās dažās Remarka biogrāfijās.[nepieciešama atsauce]1943. gadā nacisti apcietināja Remarka māsu Elfrīdu Šolcu, kura bija palikusi Vācijā ar savu vīru un diviem bērniem. Pēc īsa tiesas procesa viņa tika atzīta par vainīgu, jo it kā bija izteikusies, ka karš tikšot zaudēts. Pierādījumi atbalsta apgalvojumu, ka nāves sods Remarka māsai tika piespriests tikai tāpēc, lai sodītu viņas brāli. Elfrīdai Šolcai tika izpildīts nāvessods 1943. gada 16. decembrī. Par godu viņai Osnabrikā ir nosaukta iela.

Vēl viens ļoti populārs Remarka romāns, kas pirmoreiz tika publicēts 1945. gadā angļu valodā, bet gadu vēlāk arī vāciski, bija "Triumfa arka" (Arc de Triomphe).

1948. gadā Remarks atgriezās Šveicē, kur pavadīja atlikušo dzīves daļu. Pēc romāna "Triumfa arka" uzrakstīšanas, septiņus gadus Remarks neuzrakstīja nevienu darbu, bet tad 1952. gadā tika izdots romāns "Dzīvības dzirksts" (Der Funke Leben). Rakstot šo romānu, rakstnieks paralēli strādāja pie vēl viena darba - romāna "Laiks dzīvot un laiks mirt" (Zeit zu leben und Zeit zu sterben). Romāns tika izdots 1954. gadā angļu tulkojumā ar nosaukumu "A Time to Love and a Time to Die" (Laiks mīlēt un laiks mirt). 1958. gadā pēc šī romāna motīviem Vācijā tika uzņemta filma. Pats romāna autors šajā filmā parādījās profesora lomā.

1955. gadā Remarks uzrakstīja scenāriju austriešu filmai Der letzte Akt, kurā tika parādītas Hitlera pēdējās dzīves dienas. Teātris bija Remarka sapnis un liela kaisle.

Pēdējais darbs, ko Remarks pabeidza, bija romāns "Lisabonas nakts" (Die Nacht von Lissabon), kas tika izdots 1962. gadā.

1958. gadā Remarks apprecējās ar Holivudas aktrisi Pauleti Godardu, ar kuru kopā nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1970. gada 25. septembrim. Rakstnieks mira 72 gadu vecumā. Remarks ir apglabāts Ronko kapsētā Šveicē, kur atdusas arī viņa sieva.

Remarka darbiem raksturīga vienkārša, bet emocionāla valoda, reālistiskums, Pirmā pasaules kara un pēckara laika tēlojums. Remarks saviem lasītājiem māca humānusmu jeb cilvēcību.

Pazīstamākie darbi (visi izdoti latviešu valodā)

"Rietumu frontē bez pārmaiņām", oriģinālizdevuma vāks

• "Rietumu frontē bez pārmaiņām" (Im Westen nichts Neues, 1929)
• "Mājupceļš" (Der Weg zurück, 1931)
• "Trīs draugi" (Drei Kameraden 1938)
• "Mīli savu tuvāko" (Liebe deinen Nächsten, 1941)
• "Triumfa arka" (Arc de Triomphe, 1946)
• "Laiks dzīvot un laiks mirt" (Zeit zu leben und Zeit zu sterben, 1954)
• "Melnais obelisks" (Der schwarze Obelisk, 1956)
• "Debesīm nav lutekļu" (Der Himmel kennt keine Günstlinge, 1961)
• "Lisabonas nakts" (Die Nacht von Lissabon, 1963)
• "Ēnas paradīzē" (Schatten im Paradies, 1971)
• "Dzīvības dzirksts" (Der Funke Leben, 1952)

mans dzejnieks

Eduards Veidenbaums, dzejnieks

Dzimis Priekuļu pagasta "Glāzniekos" (šobrīd mājas atrodas Cēsu pilsētas teritorijā) saimnieka ģimenē. 1872. g. ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas "Kalāčiem". 1886. g. beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. 1887. g. uzsācis studijas Tērbatas universitātesJuridiskajā fakultātē. Studiju laikā Tērbatā kādu laiku mitinājies latviešu studentu korporācijas Lettonia namā, tomēr par korporācijas biedru nekļuva. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā. 1891. g. decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst no strauji progresējošās tuberkulozes. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves. 1958. gadā "Kalāčos" iekārtots muzejs. 1968. g. nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Dzejnieks apglabāts Liepas ciema kapos. 1967. gadā apbedījuma vietā tika atklāts dzejniekam veltīts no šūnakmens veidots piemineklis. Latviešu dzejā Eduards Veidenbaums ir vienpatis. Viņam nav ne īstu priekšteču, ne sekotāju. Veidenbauma darbi joprojām arī 21. gs. ir saglabājuši apbrīnojamu aktualitāti gan saturā, gan stilā. 19. gs. beigās sapņi par dieva dēliem un gaismas pilīm bija izsapņoti. Elēģiskās nopūtas vairs nesasniedza jau visai attīstīto klausītāju prātus. Tādēļ Veidenbauma dzejoļu skarbums, niknums un izmisums lavīnveidīgi pārņēma latviešu prātus. Kā liecina biogrāfi, Veidenbaums labprātāk lasījis nevis latviešu dzejdaru darbus, bet gan Horāciju, Šilleru un Heini. Būtībā Veidenbaums realizēja tās potences, kurām dzeja tobrīd nepievērsa ne mazāko uzmanību, - un tieši ar šo pacelšanos pāri "tagad un šeit" lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem. Eduarda Veidenbauma dzejā netrūkst simbolu, metaforu un vārdu spēļu, tomēr galēji nospriegotais jūtu un sajūtu lādiņš neļauj šai dzejai novecot. Laika gaitā daudzi literatūrkritiķi Veidenbaumu bieži un neapdomīgi dēvē par pesimisma sludinātāju. Knuts Skujenieks šajā sakarā ir teicis: Es viņu drīzāk dēvētu par izmisuma dzejnieku- gan personīgā, gan sociālā plāksnē. Viņš alka pēc revolūcijas, kurai laiks vēl nebija pienācis, viņš alka pēc sapratnes un mīlestības kuru saņēma pārāk maz. Jau ģenētiski slimības apzīmogots, dzejnieks nevarēja nejust sev atvēlētā laika īsumu.[2] Šķiet, ka viņš drīzāk bijis emocionāls skeptiķis, kurš savai skepsei ļāvis izpausties ironijā - gan pret pasauli, gan pret sevi. Ironija bija galvenais, ar ko Veidenbaums papildināja latviešu dzejas arsenālu - sākot no satīriskiem pret šīspasaules varenajiem vērstiem pantiem un beidzot ar filozofiski noskaņota intelektuāļa rūgtajiem smiekliem par esamības drūmajiem paradoksiem. Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam gan ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Viņš ir viena no retajām personībām visā latviešu literatūras vēsturē, ko no jauna atkal un atkal atklāj katra jauno dzejnieku paaudze. 1987. gadā Juris Kulakovs komponē dziesmu ciklu "Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem", to ieraksta Ieva Akuratere, tā videoversija tiek ierakstīta Latvijas TV, taču oficiāli cikls nekad nav izdots. Populārākā cikla dziesma ir "Reiz zaļoja jaunība". Veidenbaumam kļūdaini mēdz piedēvēt tekstus "Es zinu, visi mani nievā" un "Es esmu nabags vecpuisis". Tie nav uzskatāmi par viņa darbiem un nav arī iekļauti nevienā viņa darbu izlasē vai Kopotajos rakstos.

mans pedagogs

profesors Arvīds Platpers

Arvīds Platpers (dzimis 1948. gada 1. decembrī Siguldā) ir latviešu diriģents un politiķis. Pašlaik ir 12. Saeimas deputāts, pārstāv partiju "No sirds Latvijai".

Biogrāfija

1976. gadā pabeidzis Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļu, iegūstot mūzikas skolotāja vispārizglītojošā skolā specialitāti. 1988. gadā ieguvis mākslas maģistra grādu Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas nodaļas asistentūrā.

1976. gadā sācis diriģēt vīru kori "Absolventi", 1999. gadā kļuvis par tā māksliniecisko vadītāju. 1982. gadā kļuvis par galveno diriģentu vīru korī "Ķekava", bijis arī tā mākslinieciskais vadītājs. 1998. gada ir Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas sieviešu kora diriģents. Strādā arī Mūzikas akadēmijā par pasniedzēju.

Ir bijis vairāku vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents.

Piedalījies vairāku mūzikas mācību grāmatu sastādīšanā.

2003. gadā ticis apbalvots ar piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Politiskā darbība

2006. gadā kandidējis 9. Saeimas vēlēšanās no partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" saraksta, netika ievēlēts.

2009. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēts Ķekavas novada domē no Sociāldemokrātiskā partijas-SDP saraksta. 2010. gadā kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās no partiju apvienības "Atbildība" saraksta, pēc gada atkal kandidēja un netika ievēlēts 11. Saeimas vēlēšanās no "Tautas kontroles" saraksta. No "Tautas kontroles" saraksta 2013. gadā tika ievēlēts Ķekavas novada domē.

2014. gadā piedalījās partijas "No sirds Latvijai" veidošanā un tika ievēlēts 12. Saeimā no tās saraksta.

Būdams mans klases audzinātājs Ķekavas vidusskolā (no 1978.līdz 1982. gadam) un mana superforšā kora "Absolventi" (uz kuru viņš pats mani, toreiz piecpadsmitgadīgu censoni, 1979. gada rudenī arī ataicinājis - kā baritonu frakcijā iederīgu) mākslinieciskais vadītājs un diriģents, tāpat arī Ķekavas pūtēju orķestra (tajā es atspēries pūtu iekšā trompetē) vadītājs, Arvīds Platpers nenoliedzami ir atstājis savu ietekmi manas personības izveidē par to, kas un kāds es tagad te esmu.

mana pedagoģe

Privātā pamatskola Gaismas tilts 97 - skolotāja Silvija Zītare

1978.-1982. gadu sprīdī Silvija Zītare bijusi mana latviešu valodas un literatūras skolotāja Ķekavas vidusskolā. Pamanījusi manu gribēšanu rakstīt. Ievedusi lielajā žurnālistikā - laikraksta "Padomju Jaunatne" redakcijā - Fēliksa Zvaigznoņa projektā "Zibeņzeļļi". Caur Fēliksu Zvaigznoni ietiku pie sapazīšanās ar laikraksta "Padomju Jaunatne" Kultūras nodaļas vadītāju Intu Lehmusu, vēlāk - ar Intas redakcijas amata mantinieci Diānu Spertāli. Vēl vidusskolnieks un arodskolnieks būdams, uzrakstīju pa kādam rakstiņam šajos laikrakstos. Par Rīgas mūzikas dzīvi, par vīru kora "Absolventi" Ļeņingradas braucienu, par diriģentu Jāni Grigali, par TDA "Rotaļa" dvēseli Aiju Baumani, par flamenko virtuozu Andri Kārkliņu, par Rīgas cirku.... Sajutos dikti pacilāts.

mana maģistra darba vadītāja

Daina Škuškovnika Dr.psych.  Sociālā un organizāciju psiholoģe, konsultē un vada personāla atlasi un apmācību, ilggadēja Latvijas Pašvaldību mācību centra pasniedzēja. Vairāku psiholoģijas mācību grāmatu līdzautore. Latvijas psihologu biedrības locekle, Latvijas nacionālās EuroPsy sertifikācijas komitejas locekle, Latvijas Skolu psihologu asociācijas locekle. Biznesa augstskolā Turība pasniedz studiju kursus Sociālā psiholoģija, Vadības psiholoģija, Konfliktoloģija, Organizāciju komunikācija, Klientorientēta organizācija. Apbrīnojami pacietīga pasniedzēja.

mans LU visforšākais pasniedzējs

Grigorijs Oļevskis, dr. hab. oec., ir Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko ekonomisko zinātņu katedras profesors. Viņa sagatavotais mācību līdzeklis "Starptautiskā ekonomika" paredzēts finanšu, vadības un ekonomikas disciplīnu studentiem visās Latvijas augstākajās mācību iestādēs, kā arī tiem, kas interesējas par šo samērā jauno nozari. "Mācību līdzeklis "Starptautiskā ekonomika" palīdzēs dažādu ekonomikas disciplīnu studentiem dziļāk izprast šo akadēmisko priekšmetu. Grāmatā aplūkoti tie saimnieciskie subjekti, kuri pasaules tirgos veic lietišķos darījumus, raksturoti to darbības mērķi un intereses, sniegts ieskats pasaules tirgu ekonomisko sakaru izpētē. Tā uzskatāmi parāda, ka starptautiskās ekonomikas instrumenti ir pārmantojuši mikroekonomikas un makroekonomikas likumus un kategorijas. Ikviens, kurš studē vai padziļināti pētī šīs tēmas, varēs gan iepazīties ar starptautiskās ekonomikas un naudas politikas koncepcijām un modeļiem, gan nostiprināt savas zināšanas, veicot uzdevumus katras nodaļas nobeigumā." Pie prof. G.Oļevska apguvu kursu "Organizāciju teorija", kas vēlāk kļuva par manu bakalaura darba un maģistra darba vienotu stūrakmeni.

mans koris

Vīru koris ABSOLVENTI

Vīru koris "Absolventi" izveidojies no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Latvijas ValstsUniversitātes studentu koriem. Pēc kora nodibināšanās 1959. gadā tas ilgstoši darbojās Paula Kveldesmākslinieciskajā vadībā, kļūstot par vienu no vadošajiem vīru koriem Latvijā. 1999. gadā koramāksliniecisko vadību pārmantoja Paula Kveldes audzēknis Arvīds Platpers. Kopš 2015. gada kora mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Edgars Vītols.

mans komponists

Emīls Dārziņš, komponists

Emīls Dārziņš (dzimis 1875. gada 3. novembrī, miris 1910. gada 31. augustā) bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Viens no latviešu kora un solo dziesmas klasiķiem. Sarakstījis arī vairākus skaņdarbus orķestrim, no kuriem ir saglabājies vienīgi "Melanholiskais valsis".

Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņa tēvs Andžs Dārziņš bija skolotājs. Tēva vadībā sāka apgūt klavierspēli, mācījās Rupsalas un Vecpiebalgas skolās. 1891. gadā pārcēlās dzīvot uz Rīgu pie mātes brāļa un jau 1892. gadā komponēja savu pirmo dziesmu "Jūs, kalni, un jūs, lejas", kas tika iespiesta žurnālā "Austrums".

1898. gadā iestājās Pēterburgas konservatorijas Luisa Homiliusa ērģeļklasē, bet 1899. gadā tika uzņemts Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasē. 1901. gadā viņš finansiālo grūtību dēļ atstāja konservatoriju un atgriezās Rīgā, kur vadīja igauņu biedrības kori "Imanta" un rakstīja recenzijas. No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā. 1903. gadā viņš apprecējās ar Mariju Deiders, 1906. gadā viņiem piedzima dēls Volfgangs, 1908. gadā meita Laima-Tatjana. Bijis latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs.[1]

Pēc ģimenes nodibināšanas viņš pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas un rakstot recenzijas laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Balss", žurnālos "Mūzikas Druva" un "Zalktis", vēlāk "Dzimtenes Vēstnesī" un "Latvijā". Šajā laikā pasliktinājās viņa attiecības ar dažiem latviešu mūziķiem, īpaši ar kādreizējo domubiedru Pāvulu Jurjānu, kurš apvainoja Dārziņu plaģiātismā. Dārziņu aizstāvēja krievu komponists Aleksandrs Glazunovs, bet negatīvu atsauksmi par viņa orķestra mūziku atsūtīja somu komponists Žans Sibēliuss. Emīls Dārziņš iznīcināja visus savus simfoniskos darbus. Naktī no 17. uz 18. augustu (1910. gada 31. augustā pēc jaunā stila) Emīlu Dārziņu notrieca vilciens Zasulauka stacijā. E. Dārziņš tika apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos.

Emīla Dārziņa vārdā nosaukta Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, kas atrodas Āgenskalnā netālu no Mārtiņa kapiem.

Emīla Dārziņa pazīstamākais darbs "Melanholiskais valsis" tika atjaunots pēc viņa nāves, bet nepabeigta palika opera "Rožainās dienas". Nerealizēta palika iecere komponēt operas "Pērļu zvejnieks" un "Ivanovs".

mana vidusskolas superviskolosālākā klase

mans kursiņš biznesa augstskolas "Turība" maģistros

mans mežraga spēles pasniedzējs

Leontīns Broks ( *1945.12.X Madonas raj. Pikšu c. ) - trompetists, koru un pūtēju orķestru diriģents, pedagogs. Brālis - p/o diriģents Jānis B. 1962-66 B. māc. Rēzeknes MV Pūšamo instr. nod., kur abs. V. Āboliņa trompetes kl. un Kordiriģēš. nod. pie A. Pukstes (Mežinskas). 1966-71 stud. LVK Kordiriģēš. nod., abs. K. Mediņa klasi. 1965-66 strād. Rēzeknes internātsk. par dziedāšanas skolot. un p/o vadītāju, 1967-68 bijis ZA Tautas k. kormeistars, 1969-71 - Celtnieku k. n.Oktobris jk. diriģents. 1971-72 B. bijis Kandavas MS direktors, 1973-74 šīs sk. Pūšamo instr. nod. pedagogs. 1974-2010 viņš pasn. pūšaminstr. (mežrags, trombons, tuba, eifonijs, alts) spēli Rīgas 3. MS, strād. ar skolas p/o grupām, paplašinājis nodaļu, izveidojot tajā metāla pūš. instr. klases, bijis ilggadējs pūš. instr. nod. vadītājs, 1975-77 arī šīs sk. direktors. Audzēkņu vidū U. Ezermalis, U. Zilberts, R. Brants, E. Bomiks. 1976-86 B. vadījis Maskavas raj. kult. n. skolēnu p/o, 1986-89 spēl. un diriģ. p/o Fēnikss, bijis Rīgas Valsts tehnikuma pūtēju salonans. vadītājs (1995-2006), kopš 2001 diriģ. Rīgas 25. vsk. pūtēju orķestri. 2003 B. ieguvis JVLMA profesionālo trombona, tubas, eifonija, alta spēles pedagoga kvalifikāciju. Rīgas 2. bērnu mūzikas skolā mācija man mežraga spēli. Vienlaikus turpat netālu esošajā Rīgas 31. vidusskolā nodibināja un vadīja skolnieku bigbendu. Spēlējām jaunākos R.Paula, G.Freidenfelda, V.Kaminska... vieglās mūzikas gabalus. Sekmīgi piedalījāmies pūtēju orķestru konkursā Lapmežciemā 1975. gadā.

mans priesteris

Prāvests Pēteris Onckulis
Dzimis 1919.gada 4.jūlijā Vārkavas pagasta Mačānos. Mācījies Vanagu pamatskolā, Līvānu komercskolā, Rīgas Katoļu garīgajā seminārā. Bijis pedagogs Vanagu pamatskolā. 1949.gadā iesvētīts par diakonu, bet 1949.gada maijā par pretkomunistisko nostāju uz 10 gadiem deportēts uz Kazahiju. Par priesteri iesvētīts 1956.gadā. Aglonas bazilikā par dekānu kalpojis 17 gadus, bet no 1991.gada līdz mūža beigām bijis Rudzātu un Vanagu draudžu prāvests. Par sabiedrisko darbību 75 gadu jubilejā saņēmis partijas "Latvijas ceļš" Goda biedra diplomu un atzinības medaļu, 1997.gadā apbalvots ar II pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi.
Miris 1999.gada 30. augistā. Apbedīts Vanagu kapos.

Avots: preilubiblioteka.lv

mans politiķis

Sers Vinstons Leonards Spensers-Čērčils bija Apvienotās Karalistes politiķis, pazīstams kā Apvienotās Karalistes līderis Otrā Pasaules kara laikā. Bija arī armijas virsnieks, rakstnieks un gleznotājs. VikipēdijaDzimis: 1874. gada 30. novembris, Blenemas pils, Apvienotā KaralisteMiris: 1965. gada 24. janvāris, Londona, Apvienotā KaralisteLaulātais: Clementine Churchill (prec. 1908. g.-1965. g.)Bērni: Mary Soames, Randolph Churchill, Marigold Churchill, Sarah Churchill, Diana ChurchillBrāļi un māsas: John Strange Spencer-Churchill.

Vinstons Čērčils, bijušais armijas virsnieks, kara reportieris un britu premjerministrs (no 1940. līdz 1945. gadam un no 1951. līdz 1955. gadam), bija viens no pirmajiem, kurš runāja par "Eiropas Savienoto Valstu" izveidi. Pēc Otrā pasaules kara viņš bija pārliecināts, ka tikai vienota Eiropa var garantēt mieru. Viņa mērķis bija vienreiz par visām reizēm atbrīvot Eiropu no nacionālisma un kara kurināšanas sērgas. Viņš formulēja savus no vēstures sniegtajām mācībstundām izdarītos secinājumus slavenajā "runā studējošajai jaunatnei", kas tika noturēta Cīrihes Universitātē 1946. gadā: "Ir viens līdzeklis, kas (..) dažos gados padarītu visu Eiropu (..) brīvu un (..) laimīgu. Ir jāatjauno Eiropas ģimene, vai vismaz tik daudz no tās, cik mēs varam, un jānodrošina struktūra, kurā tā var dzīvot mierā, drošībā un brīvībā. Mums jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis." Tādā veidā pret Hitleru vērstās koalīcijas galvenais virzītājs kļuva par aktīvu Eiropas vienotības idejas aizstāvi. Vinstons Čērčils bija ievērojams arī kā gleznotājs un rakstnieks; 1953. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Vinstons Čērčils aicināja veidot Eiropas Savienotās Valstis Vinstons Čērčils 1874 - 1965 © J.Russell & son/CORBIS Jaunība Vinstons Čērčils piedzima 1874. gada 30. novembrī dižciltīgo Marlboro hercogu Spenseru-Čērčilu ģimenē, bet viņa māte bija dzimusi Amerikā. Bērnība tika pavadīta priviliģētā gaisotnē, mācības Čērčils uzsāka 1888. gadā Harovā, vienā no labākajām Londonas zēnu skolām. Par izcilu skolnieku viņš nekļuva, tāpēc skolu īpaši nemīlēja. Pabeidzis skolu 1893. gadā, viņš trīs reizes lika iestājeksāmenus Sandhērstas Karaliskajā militārajā akadēmijā. Pēc tās absolvēšanas viņš uzsāka militāro karjeru, kas nākamajos piecos gados aizveda viņu kaujās trīs kontinentos, atnesa viņam četras medaļas un ordeni "Par nopelniem", viņš sarakstīja piecas grāmatas un ieguva vietu parlamentā, un visi šie sasniegumi tika īstenoti pirms 26. dzimšanas dienas. Politiskā karjera Kamēr V. Čērčils kalpoja britu armijā, viņš bija arī avīzes korespondents. Ziņojot par Būru karu Dienvidāfrikā, viņš iekaroja avīžu virsrakstus, kad viņam izdevās izbēgt no karagūstekņu nometnes, lai atgrieztos Anglijā 1900. gadā un aizsāktu politisko karjeru. Viņš tika ievēlēts parlamentā un dažādās valdībās ieņēma iekšlietu ministra un Admiralitātes pirmā lorda (jūras kara flotes ministra) amatu. 1915. gadā viņš bija spiests atkāpties pēc neveiksmes kādā militārā kampaņā. Viņš nolēma atkal pievienoties armijai un vadīja 6. Karaliskā skotu strēlnieku bataljona vīrus Francijas tranšejās. Kad 1917. gadā tika veidota jauna valdība, viņš kļuva par munīcijas ministru. Laikā līdz 1929. gadam V. Čērčils bija ieņēmis visus nozīmīgākos ministru posteņus, izņemot ārlietu ministra posteni.

1929. gadā viņš attālinājās no savas Konservatīvo partijas. Šis V. Čērčila dzīvē bija aizsākums periodam, kas zināms kā "tuksnesīgie gadi". Viņš turpināja rakstīšanu un bija ļoti produktīvs un plaši publicēts rakstu un grāmatu autors. V. Čērčils bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri krietnu laiku pirms Otrā pasaules kara sākuma pirmie apzinājās pieaugošos draudus, kurus radīja Hitlers, un pirmais, kas pauda savas bažas. Otrais pasaules karš Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, Čērčila prognozes īstenojās. 1940. gadā viņš kļuva par premjerministru un vadīja Lielbritāniju cauri grūtajiem kara gadiem, sniedzot cerību un apņēmību britu tautai ar savām iedvesmojošajām uzrunām. Viņa nelokāmā atteikšanās apsvērt sakāvi vai kaulēšanos ar nacistiem iedvesmoja britu pretošanās kustību, īpaši kara sākumā, kad Lielbritānija viena pati atradās aktīvajā opozīcijā pret Hitleru. Tomēr viņš zaudēja vēlēšanās, kad karš bija beidzies. Bet viņš nezaudēja savu spēju pareizi izprast, kā attīstīsies nākotnes notikumi, ko pierādīja viņa slavenā runa Fultonā (Misūri), kurā viņš brīdināja par draudiem, kas nāk no padomju komunistiem, un pirmo reizi minēja labi pazīstamo izteicienu par "dzelzs priekškaru". "Eiropas Savienotās Valstis" 1946. gadā V. Čērčils Cīrihes Universitātē sniedza vēl vienu neaizmirstamu runu, kurā viņš aizstāvēja ideju par "Eiropas Savienotajām Valstīm", rosinot eiropiešus uzgriezt muguru pagātnes šausmām un skatīties nākotnē. Viņš paziņoja, ka Eiropa nevar atļauties vilkt sev līdzi naidu un atriebības kāri, kas radusies no pagātnes aizvainojumiem, un ka pirmais solis, lai atjaunotu "Eiropas ģimenē" taisnīgumu, žēlsirdību un brīvību, ir "izveidot sava veida Eiropas Savienotās Valstis. Tikai tādā veidā simtiem miljonu darba rūķu spēs atgūt tos vienkāršos priekus un cerības, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu". Eiropas Padome Ar ierosinājumu izveidot Eiropas Savienotās Valstis Čērčils kļuva par vienu no pirmajiem, kas atbalstīja Eiropas integrāciju, lai vairs nevarētu atkārtoties abos pasaules karos pieredzētā nežēlība. Viņš aicināja vispirms izveidot Eiropas Padomi. 1948. gadā Hāgā 800 delegāti no visām Eiropas valstīm tikās lielajā Eiropas kongresā, kurā V. Čērčils bija goda prezidents. Rezultātā 1949. gada 5. maijā tika izveidota Eiropas Padome, kuras pirmo sanāksmi apmeklēja pats V. Čērčils. Viņa aicinājumu rīkoties var uztvert kā mudinājumu pievērsties ciešākai integrācijai, par kuru vēlāk notika vienošanās Mesīnas konferencē 1955. gadā, kas vainagojās ar Romas līgumu pēc diviem gadiem. V. Čērčilam pieder arī pirmā ideja par Eiropas armiju, kas būtu veidota, lai aizsargātu kontinentu un gādātu par sava veida "muskuļiem" Eiropas diplomātijai. Turklāt 1959. gadā tika izveidota Eiropas Cilvēktiesību tiesa - desmit gadus pēc tam, kad Čērčils pirmo reizi ieteica šo ideju. Sniedzot iedvesmu Eiropas iedzīvotājiem un iesaistot tos sabiedroto cīņā pret nacismu un fašismu, Vinstons Čērčils kļuva par Eiropas integrācijas virzītāju un aktīvu cīnītāju šī mērķa vārdā.  

mans hokejs

Rīgas Dinamo (pēc Latvijas neatkarības atgūšanas - HK Rīgas "Pārdaugava") bija hokeja meistarkomanda LPSR (PSRS) un Latvijā no 1946. līdz 1995. gadam. Komandas bāze atradās Rīgā un mājas spēles aizvadīja Rīgas Sporta pilī.

Par komandas dibināšanas brīdi tiek uzskatīts 1946. gads, kad Rīgas "Dinamo" (no 1949. gada Rīgas "Daugava") debitēja pirmajā PSRS čempionātā, kur sacentās ar 11 citām komandām, izcīnot ceturto vietu.

Ar mainīgām sekmēm komanda spēlēja PSRS augstākajā līgā līdz 1963. gadam. No 1964. līdz 1973. gadam komanda cīnijās PSRS otrās un trešās līgas turnīros. 1967. gadā "Daugava" bija 2. līgas pēdējā vietā un no priekšpēdējās vietas to šķīra 19 punkti (sezonas gūto un zaudēto vārtu starpība bija 115:204). Šajā laikā rezultatīvākais komandas spēlētājs bija Elmārs Bauris.

Būtiskas pārmaiņas komandā notika 1968. gadā, kad LKP pirmais sekretārs Augusts Voss un MP priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis nolēma, ka hokejs varētu būt reprezentatīvs sporta veids, kuru jāatbalsta. Klubu pārdēvēja atkal par Rīgas "Dinamo", no Maskavas uzaicināja jaunu un ambiciozu treneri V.Tihonovu, kurš bija apņēmies piecu gadu laikā komandu ievest augstākajā līgā. 1970. gadā Rīgā atklāja pirmo slēgto mākslīgā ledus arēnu - "Rīgas Sporta pili", kas ievērojami uzlaboja sportistu treniņu apstākļus (līdz tam gan treniņi, gan spēles notika zem klajas debess). Kaut sportisti bija amatieri un katrs kur strādāja pamatdarbā, tika ieviests regulārs atalgojums par spēlēšanu klubā: 200-300 rubļu (plus 100 rubļu prēmija par uzvaru).

Tā kā laba līmeņa vietējo hokejistu bija maz, treneris sāka importēt spēlētājus no PSRS - te ieradās Vjačeslavs Nazarovs, Aleksandrs Klinšovs, Pjotrs Vorobjovs u.c. 70. gados komandā vidēji 12 spēlētāji bija no citurienes un tikai kādi 8 bija vietējie hokejisti. Komanda spēlēja tikai ar divām pilnībā nokomplektētām maiņām, pamatsastāvā iekļaujot arī talantīgākos juniorus (piemēram, 1973. gadā tobrīd tikai 16 gadus veco Helmutu Balderi). Tā kā spēlētāju deficīta dēļ nevarēja nokomplektēt pilnvērtīgu trešo maiņu, Tihonovs ieviesa spēli četrās maiņās - vienas spēcīgas vietā laukumā laida divas vājas īsākā laika posmā, - kas izrādījās ļoti veiksmīgi: spēles otrajā pusē hokejisti saglabāja vairāk spēku un spēlēja ātrāk par pretiniekiem. Vēl viens Tihonova jaunievedums bija kopīga spēļu videoierakstu analīze. Tika ieviesta strikta disciplīna, par treniņu kavēšanu un alkohola lietošanu pat ārpus treniņu procesa spēlētājus sodīja (piemēram, V.Hatuļevu pat padzina no kluba par dzeršanu, kaut viņš bija spēcīgākais aizsargs komandā). Leģendāras bija komandas ikvasaru sporta nometnes Kandavā, kur tie dzīvoja prom no ģimenēm kazarmu režīmā, tikai maksimāli trenējoties.

Jau 1968. gadā komanda izcīnīja 3. vietu otrajā līgā, bet 1969. gadā izcīnīja 1. vietu, pārceļoties uz pirmo līgu. 1972. gadā Rīgas "Dinamo" izcīnīja 1. vietu pirmajā līgā - apsteidzot tuvākos pretiniekus par 20 punktiem, - un ieguva tiesības spēlēt PSRS augstākajā līgā. Šajā laikā slavenākā Rīgas "Dinamo" spēle notika 1977. gada 23. februārī, kad rīdzinieki pilnīgi negaidot Maskavā sensacionāli sagrāva titulēto armijas superklubu Maskavas "CSKA" (ЦСКА - Центральный Спортивный Клуб Армий). Savukārt H.Balderis šajā sezonā ar 36 spēlēs gūtiem 40 vārtiem un 23 piespēlēm tika atzīts par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Pēc šīs uzvaras V.Tihonovu uzaicināja par treneri uz CSKA, kur, iesaukts armijā, bija nu spiests spēlēt arī Balderis.

Kluba trenēšanu pārņēma tādi hokeja speciālisti kā Ēvalds Grabovskis, Vladimirs Jurzinovs, Pjotrs Vorobjovs. Klubs bija stabila augstākās līgas vidusmēra komanda, kas spēlēja labi organizētu hokeju, fiziskās sagatavotības un disciplīnas dēļ dažkārt spējot uzveikt meistarības ziņā krietni spēcīgākas komandas. Sezona vidēji tika beigta, atrodoties reitingā 4.-6. vietā. Par komandas labāko sniegumu uzskata 1987./1988. gada sezonu, kad tika izcīnītas PSRS hokeja čempionāta sudraba godalgas (čempionāta fināls bija tūlīt pēc ziemas Olimpiskajām spēlēm, un liela daļa pretinieku komandu spēlētāju bija salīdzinoši sliktākā formā par rīdziniekiem), bet Rīgas "Dinamo" vārtsargs Vitālijs Samoilovs kļuva par Olimpisko čempionu. Īpašu ievērību izpelnījās jaunais rīdzinieku vārtusargs Artūrs Irbe, kuru Jurzinovs ielika vārtos, lai ļautu atpūsties pēc olimpiādes pārgurušajam Samoilovam, taču izrādījās, ka "otrais numurs" nespēlē sliktāk par "pirmo".

1989.-1990. gadu sezonā, Rīgas "Dinamo", kopā ar citiem PSRS hokeja klubiem, Ziemeļamerikā aizvadīja super sēriju - spēlēs ar NHL klubiem (Rīgas komandas bilance 2-1-4). 1989. gada 19. septembrī savās mājās uzņēma Vašingtonas "Capitals" (1:2), 1990. gada 14. septembrī uzņēma Monreālas "Canadiens" (2:4).

Rīgas "Dinamo" PSRS čempionātā piedalījās līdz 1991. gadam, kad sabrūkot PSRS, tika dibināta NVS (Neatkarīgo Valstu Savienība), kurā Latvija neietilpa. Paralēli NVS čempionātam tika rīkots arī "Starpvalstu hokeja līgas čempionāts", kurā Rīgas "Dinamo" (ar dažādiem nosaukumiem - HK "Rīga", "Rīga-Stars", HK "Pārdaugava") piedalījās līdz 1995. gadam, kad Rīgas "Dinamo" beidza pastāvēt. Pēcāk vēl ilgus gadus daudzi šīs komandas spēlētāji spēlēja Latvijas hokeja izlasē.

Komandas treneri

Vārds, uzvārds Periods
Jānis Dobelis 1946. - 1949.
Edgars Klāvs 1949. - 1961.
Anatolijs Jegorovs 1961. - 1962.
Georgijs Firsovs 1962. - 1963.
Staņislavs Motls 1967. - 1968.
Viktors Tihonovs 1968. - 1977.
Ēvalds Grabovskis 1977. - 1980.
Vladimirs Jurzinovs 1980. - 1989.
Ēvalds Grabovskis 1989. - 1991.
Jevgeņijs Banovs 1992.
Juris Reps 1992. - 1994.
Mihails Beskašnovs 1994. - 1995.
Leonīds Beresņevs 1995.

Komandas rezultāti PSRS čempionātā

Apzīmējumi: GP = Aizvadītās spēles, W = uzvaras, L = zaudējumi, T = neizšķirti, Pts = punkti, GF = gūtie vārti, GA = zaudētie vārti

Season GP W T L Pts GF GA Vieta Kauss un izslēgšanas spēles
1946-47 3 2 1 0 4 13 9 (2. "B" apakšgrupā) -
1946-47 3 2 1 0 5 9 2 4. (1. turnīrā par 4./7. vietu) -
1947-48 18 11 2 5 24 81 48 4. -
1948-49 18 8 3 7 19 55 53 6. -
1949-50 22 10 3 9 23 84 72 6. -
1950-51 5 0 1 4 1 13 25 (6. vieta "B" apaksgrupā) -
1950-51 5 2 1 2 5 17 17 10. (4. turnīrā par 7./12. vietu) Kausa 1/16 fināls: Elektrostaļas "Himik" (9:4) Kausa 1/8 fināls: Minskas "Spartak" (1:3)
1951-52 6 3 1 2 7 24 9 (2. vieta "B" apaksgrupā) -
1951-52 10 1 0 9 2 19 51 5. Kausa 1/16 fināls: Tallinas "Spartak" (24:2) Kausa 1/8 fināls: Čeļabinskas "Dzeržiņec" (5:2) Kausa 1/4 fināls: Maskavas "Dinamo" (0:6)
1952-53 5 1 1 3 3 13 16 (4. vieta "B" apaksgrupā) -
1952-53 7 6 0 1 12 59 18 10. (1. turnīrā par 10./17. vietu) Kausa 1/16 fināls: Novosibirskas "Dinamo" (6:4) Kausa 1/8 fināls: Sverdlovskas "Dinamo" (6:0) Kausa 1/4 fināls: VVS MVO (2:5)
1953-54 16 5 1 10 11 50 90 6. Kausa 1/32 fināls: Rīgas Oficieru nams (11:4) Kausa 1/16 fināls: Ļeņingradas "Medik" (11:4) Kausa 1/8 fināls: Tallinas "Kalev" (30:2) Kausa 1/4 fināls: CDSA (2:5)
1954-55 18 6 4 8 16 42 57 5. Kausa 1/8 fināls: Maskavas "Spartak" (4:3) Kausa 1/4 fināls: CSK MO (0:9)
1955-56 28 14 2 12 30 99 100 6. Kausa 1/32 fināls: Glazovas "Torpedo" (2:3)
1956-57 30 8 5 17 21 67 80 12. -
1957-58 6 0 0 6 0 14 44 (4. vieta "A" apakšgrupā) -
1957-58 28 5 1 22 11 61 135 16. (8. vieta turnīra par 9./16. vietu) -
1958-59 ?? ?? ?? ?? ?? ?? ?? 7. vieta otrajā divīzijā -
1959-60 25 0 1 24 1 43 169 (6. vieta "B" apakšgrupā) -
1959-60 4 1 0 3 2 10 31 18. (3. vieta turnīrā par 16./18. vietu) -
1960-61 16 0 1 15 1 39 97 (9. vieta "B" apakšgrupā) -
1960-61 18 2 3 13 7 46 84 19. (7. vieta turnīrā par 13./19. vietu) Kausa 1/16 fināls: Ļeņingradas "Kirovec" (2:6, 2:6)
1961-62 38 12 4 22 28 112 163 15. -
1962-63 19 4 2 13 10 46 98 (18. pirmajā kārtā) -
1962-63 18 7 0 11 14 62 74 18. (8. turnīrā par 11./20. vietu) -
1963-64 40 14 7 19 35 158 163 8. vieta otrajā divīzijā -
1964-65 40 22 3 15 47 180 145 3. vieta otrās divīzijas otrajā apakšgrupā -
1965-66 48 23 8 17 54 185 152 6. vieta otrās divīzijas otrajā apakšgrupā Kausa 1/32 fināls: Pavlovoposadas "Trud" (7:1) Kausa 1/16 fināls: Gorkijas "Torpedo-2" (6:5) Kausa 1/8 fināls: Novosibirskas "Sibirj" (7:5) Kausa 1/4 fināls: CSKA (3:15)
1966-67 44 17 8 19 42 126 143 8. vieta otrajā divīzijā Kausa 1/16 fināls: Maskavas "Spartak" (0:5)
1967-68 44 6 3 35 15 115 204 12. vieta otrajā divīzijā Kausa 1/16 fināls: Kuibiševas SKA (3:6)
1968-69 40 22 4 14 48 132 106 3. vieta trešās divīzijas Rietumu zonā Kausa 1/16 fināls: Elektrostaļas "Kristall" (7:4) Kausa 1/8 fināls: Gorkijas "Torpedo" (4:5)
1969-70 ?? ?? ?? ?? 83 316 85 1. vieta trešajā divīzijā Rietumu zonā -
1970-71 48 29 3 16 61 212 163 3. vieta otrajā divīzijā Kausa 1/32 fināls: Ņižņijtagilas "Sputņik" (2:6)
1971-72 48 28 8 12 64 229 148 3. vieta otrajā divīzijā Kausa 1/16 fināls: Ukrainas komanda (10:1) Kausa 1/8 fināls: Maskavas "Kriļja Sovetov" (3:1) Kausa 1/4 fināls: Maskavas "Dinamo" (4:6)
1972-73 46 42 2 2 86 336 135 1. vieta otrajā divīzijā Kausa 1/8 fināls: Maskavas "Dinamo" (7:4) Kausa 1/4 fināls: Čeļabinskas "Traktor"(2:4)
1973-74 32 13 2 17 28 120 130 6. Kausa 1/8 fināls: Maskavas "Dinamo" (1:5)
1974-75 36 15 9 12 39 152 152 5. -
1975-76 36 16 5 15 37 122 118 6. Kausa 1/8 fināls: 1. vieta apakšgrupā Kausa 1/4 fināls: Maskavas "Kriļja Sovetov" (4:6)
1976-77 36 17 7 12 41 133 126 4. Kausa 1/4 fināls: 1. vieta apakšgrupā Kausa 1/2 fināls: Maskavas "Spartak" (3:4)
1977-78 36 13 8 15 34 118 135 6. -
1978-79 44 19 7 18 45 150 132 6. Kausa 1/8 fināls: 1. vieta apakšgrupā Kausa 1/4 fināls: Maskavas "Spartak" (6:3) Kausa 1/2 fināls: Maskavas "Dinamo" (3:4)
1979-80 44 16 4 24 36 134 162 8. -
1980-81 44 20 6 18 46 143 138 (5. vieta 1. posmā) -
1980-81 5 2 0 3 4 15 19 5. (turnīrā par 1./6. vietu) -
1981-82 44 13 5 26 31 147 181 (8. vieta 1. posmā) -
1981-82 12 2 1 9 5 45 63 8. (4. vieta turnīra par 5./8. vietu) -
1982-83 44 20 3 21 43 191 177 (5. vieta 1. posmā) -
1982-83 12 7 2 3 16 49 35 5. (1.vieta turnīrā par 5./8. vietu) -
1983-84 44 17 8 19 42 146 172 8. -
1984-85 36 9 6 21 24 108 149 (8. vieta pēc pirmajiem diviem posmiem) -
1984-85 16 9 3 4 21 62 47 7. (4. turnīrā par 4./8. vietu summā ar iepriekšējiem posmiem) -
1985-86 40 19 6 15 44 138 128 5. (divu posmu summā) -
1986-87 40 14 5 21 33 117 132 7. (divu posmu summā) -
1987-88 26 10 4 12 24 88 92 (10. vieta pirmajā posmā) Kausa 1/16 fināls: "Uricka SK" Kazaņa (7:4, 2:0) 1/8 fināls Gorkijas "Torpedo" (6:7, 3:4)
1987-88 18 11 3 4 25 66 46 2. izslēgšnas spēlēs (3. vieta otrajā posmā) Izslēgšanas spēles: 1/2 fināls Maskavas "Dinamo" (2:0, 3:5, 4:2) fināls CSKA (3:7, 2:1, 2:4, 2:5)
1988-89 26 12 3 11 27 86 99 (7. vieta pirmajā posmā) -
1988-89 36 13 3 20 29 93 121 6. (otrajā kārtā ar iepriekšējā posma rezultātiem) Līgas kausā 4. vieta priekšsacīkstēs
1989-90 30 17 4 9 38 93 64 (4. vieta pirmajā posmā) -
1989-90 48 26 7 15 59 148 117 4. (otrajā kārtā ar iepriekšējā posma rezultātiem) -
1990-91 20 14 3 11 31 112 80 (6. vieta pirmajā posmā) -
1990-91 46 25 5 16 55 187 138 5. (otrajā kārtā ar iepriekšējā posma rezultātiem) -
1991-92 30 10 0 20 20 94 127 14. -
1992-93 20 12 2 6 26 66 51 (2. vieta pirmā etapa otrajā zonā) -
1992-93 42 19 8 15 46 142 125 (6. vieta otrajā posmā Rietumu konferencē) Izslēgšanas spēles: 1/8 fināls Omskas "Avangard" (2:5, 3:5)
1993-94 46 21 6 19 48 153 155 12. -
1994-95 52 14 4 34 32 99 168 14. vieta Rietumu zonā -

• No 1949. līdz 1958. komandas nosaukums bija Rīgas "Daugava"
• 1958.-1960. RVR
• 1960.-1967. Rīgas "Daugava"
• 1991. gada sezonas sākumā HK "Rīga"
• 1991.-1992. "Rīga Stars" un HK "Pārdaugava"
• 1993.-1995. HK "Pārdaugava"

1991./1992. gada sezona sākās kā PSRS čempionāts, bet vēlāk pēc PSRS sabrukuma tika pārdēvēta par NVS čempionātu. No 1992. līdz 1996. gadam tika aizvadītas spēles Starpvalstu hokeja līgā (pēdējā sezonā Latvijas komandas nespēlēja).

Rīgas Dinamo spēles pret NHL klubiem

Sezona Pretinieks Vārti
1988 Kalgari "Flames" 2-2
1988 Edmontonas "Oilers" 1-2
1988 Vankūveras "Canucks" 1-6
1988 Losandželosas "Kings" 5-3
1989 Čikāgas "Black Hawks" 1-4
1989 Sentluisas "Blues" 0-5
1989 Minesotas "North Stars" 2-1
1989 Vašingtonas "Capitals" 1-2
1990 Monreālas "Canadiens" 2-4

Pazīstamākie spēlētaji

• Mihails Abalmasovs
• Helmuts Balderis
• Aleksandrs Beļavskis
• Aleksejs Froļikovs
• Viktors Hatuļevs
• Artūrs Irbe
• Andrejs Maticins
• Harijs Mellups

• Vjačeslavs Nazarovs
• Juris Reps
• Vitālijs Samoilovs
• Voldemārs Šūlmanis
• Mihails Vasiļonoks
• Harijs Vītoliņš (pirmais)
• Pjotrs Vorobjovs
• Oļegs Znaroks

Rīgas "Dinamo" ir profesionāls hokeja klubs, kas bāzēts Rīgā, Latvijā. Tas tika dibināts 2008. gada 7. aprīlī un spēlē Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Klubs savas mājas spēles aizvada Arēnā "Rīga".

KHL pirmajā regulārajā sezonā Rīgas "Dinamo" izcīnīja 10. vietu, bet Gagarina kausa pirmajā kārtā zaudēja Maskavas "Dinamo". Otrajā sezonā Rīgas "Dinamo" iekļuva Gagarina kausa izslēgšanas turnīra ceturtdaļfinālā, kur sērijā ar 1:4 piekāpās Oļega Znaroka trenētajam Balašihas "HK MVD" un sezonas kopvērtējumā ieņēma 8. vietu KHL.

Pašreizējais kluba fārmklubs ir HK "Rīga", kurš spēlē Jaunatnes hokeja līgā (MHL), kā arī klubam ir sadarbība ar Jokipojat, kas spēlē Somijas Mestis līgā. Pirmajos piecos gados "Dinamo" sadarbojās arī ar HK "Liepājas Metalurgs", kas spēlēja Baltkrievijas atklātā čempionāta Ekstralīgā.

Akcionāri

Sabiedrības pamatkapitāls ir EUR 2 916 552 (divi miljoni deviņi simti sešpadsmit tūkstoši pieci simti piecdesmit divi Euro) vienas akcijas vērtība ir EUR 142.20 (viens simts četrdesmit divi Eiro divdesmit eirocenti), visiem dalībniekiem kopā pieder 20510 akcijas.

Juridiskās personas

ITERA INTERNATIONAL ENERGY LLC 60,98%

Fiziskās personas

Juris Savickis

9,76%

Guntis Ulmanis

4,88%

Aigars Kalvītis

9,76%

Guntis Rāvis 9,76%

Aldis Pauniņš

2,43%

Krists Freibergs

2,43%        

manas taurītes

Mežrags

Franču (vācu dubult) mežrags
Citi nosaukumi Meža rags
Hornbostela-Zaksa klasifikācija (423.232)
Spēlēšanas diapazons

Mežrags (vācu: Waldhorn - 'meža rags', itāļu: corno - 'rags') ir metāla pūšamais mūzikas instruments, kas izveidojies no mednieku raga. Skanējuma ziņā tas ir pārejā starp koka un metāla pūšamajiem instrumentiem.

Vēsture

Šis raksts ir slikti iztulkots. Iespējams, tulkojums ģenerēts ar tulkošanas programmatūru, vai arī tulks slikti pārvalda vienu no valodām.
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Droši zināms, ka Romas karavīri lējuši rozas ragus. Maķedonijas Aleksandrs izmantoja skaļu ragu. Ragus izmantoja, lai pavadītu dzīres, medības un dotu brīdinājumus.

Viduslaikos Eiropā un vidusjūrā, Austrumu zemēs ragu izveidoja dažādās formās un no dažādiem materiāliem. Sevī izsmalcināts bija ziloņu kaulu rags, kuru sauc par olifānu. Šo instrumentu lietoja bruņinieki, instrumentu darinātāji meklēja labāku materiālu tā izgatavošanai. Tikai 17. gs. mežrags ieguva mūsdienu līdzīgu formu. Kā arī dažādās formās, lielumos. Mūsdienu mežrags, kas ir naturālā mežraga priekštecis, ir ļoti skanīgs instruments. Sākumā varēja dabūt kādas 10 skaņas. Vēlāk tam orķestrī komponisti sāka pievērst vairāk uzmanību. 1664. gadā Francijas nacionālās operas pamatlicējs Žans B. Lulli mežragam operā "Princese" (D. Elīde), uzticēja mežragam solo partiju. Mednieku rags - pilnā nozīmē - kļuva par orķestra instrumentu, lai gan to izmantoja kā fanfaras. Vācu komponists Jozefs Fuks izmantoja jau 2 mežragus, kopš šī laika līdzās pat 19. gs. 20. gadiem aprobežojās ar 2 mežragiem. Arī Bēthovens savā simfonijā apmierinās ar 2 mežragiem. 4 mežragi ir parastais sastāvs mūsdienās.

17. gs. mednieku rags parādījās instrumentālajā mūzikā, parādījās arī meistarīgi spēlētāji. Piemēram, Jozefs Hampels. Viņš izmantoja segšanu (surdinēšanu). Tika atrasts spēles veids segtām skaņām, līdz to pārņēma arī citu zemju mūziķi. Bija arī savi trūkumi, nebija tās kvalitātes. Ar rokas segšanu var aizpildīt dabiskās skaņurindas naturālās pakāpes. Arī tagad, spēlējot mežragu, hrom., bet tikai kolorēšanas nolūkos vai izraisītu klausītājos dažādas izjūtas bez rokas segšanas un var izmantot konusveida surdīni, arī lai dabūtu dažādas tembrālas krāsas, atļauts arī celt mežragus uz augšu. Campana in aria (ar atvaru uz augšu), tā spēlējot skaņa ir spilgta, izmanto krievu un angļu komponistu darbos. Kaut arī ventiļu sistēma tika izgudrota 19. gs., komponisti palika uzticīgi naturālajam mežragam. Ļoti prasmīgi viņi komponēja dažādu instrumentu skaņojumos. Viņi spēlēja arī ar kronām. Rihards Vāgners ievietoja partitūrās divus hrom, divus nat. mežragus. Vēlāk naturālajam mežragam nācās doties uz muzeju. Naturālo mežragu un tromp. N. R. Korsakovs izmantoja savā operā "Maija nakts". Orķestrī mežrags saista labi, ne tikai koka un metāla instrumentu grupas, bet arī stīgu. Sākot ar 19. gs. 20. gadiem, Rietumeiropā un arī Krievijas komponisti izmantoja mežragu kvartetu. (19. gs. 80. gadā) Latvijā rozas raguzbrāļu Jurjānu kvartets - viņi iepazīstināja cilvēkus ar mūziku.

Izpildītāji

Mūsdienu latviešu ievērojamākie izpildītāji ir Arvīds Klišāns, kā arī Viesturs Vārdaunis, Gatis Evelons, Artūrs Šults u.c. Mūsdienīgajā mūzikā, kā arī džezā tiek pielietots mežrags (Tom Varner, AB+, Arkadij Schilkloper u.c.), bet ne tik plaši, cik klasiskajā.

Trompete

Trompete (vācu: Trompete, itāļu: tromba) ir metāla pūšamais instruments ar trim ventiļiem. Tai ir trīs kulises - katram ventilim pa vienai. Trompeti bieži jauc ar līdzīgu instrumentu korneti. Latvijā ievērojamākie trompetisti ir Gunārs Rozenbergs, Andris Ābelīte, kā arī Egons Kliesmets un citi. Tai ir vairāki paveidi: parastā trompete un pikolotrompete (skan oktāvu augstāk).

Trompete bija pazīstama jau senatnē. To spēlēja svinībās un galma pasākumos, mednieki un kareivji to lietoja arī kā signāla instrumentu. 16. gadsimtā plaši izplatīta bija dabiskā trompete, kurai nereti pievienoja arī nelielas papildu caurulītes. Šādas trompetes izmantoja arī operu orķestros. 18. gadsimta beigās tika izgudrota trompete ar kulisi. Pirmās hromatiskās trompetes parādījās 1816. gadā, aizstājot visu citu veidu trompetes. Mūsdienās šis instruments visbiežāk ir C vai B skaņojumā. Orķestrī ir 2-3, bet atsevišķos gadījumos pat 5 trompetes. Trompetes izmanto visāda veida orķestros un arī kā solo instrumentu.

mana zole

Kreicene - stiprākā kārts zoles spēlē

Zole ir Latvijā populāra kāršu spēle, ko citviet pazīst ar nosaukumu revelīts. Parasti to spēlē trīs cilvēki, taču ir arī variācijas diviem (studentu zole), kā arī vairāk nekā trim cilvēkiem.

Latvijā tiek organizēti dažāda līmeņa zoles turnīri, ieskaitot Latvijas čempionātu, ko organizē Latvijas Zoles federācija.[1]

Noteikumi

Kāršu stiprums

Spēlē izmanto 26 kārtis. Kāravi, sākot no dūža līdz septītniekam, pārējie masti no dūža līdz devītniekam. Trumpji pēc lieluma ir šādas kārtis: visas dāmas; pēc tam kalpi un beidzot pārējie kāravi. Dāmas un kalpi šādā kārtībā: kreicis, pīķis, ercens un kāravs. Kāravi pēc lieluma: dūzis, desmitnieks, kungs, devītnieks, astotnieks un septītnieks. Acis tiek skaitītas šādi: dūzis - 11, desmitnieks - 10, kungs - 4, dāma - 3, kalps - 2; devītnieks, astotnieks un septītnieks - 0. Pēc stiprumā nākamā kārts pēc dūža ir desmitnieks, tad kungs.

Kāršu izdale

Vietas izmeklētājs jauc kārtis, dod tās pārcelt tam spēlētājam, kurš atrodas no dalītāja pa labi, un pēc tam izdala katram dalībniekam 8 kārtis: vispirms 4 kārtis sēdošajam pa kreisi no dalītāja, tad 4 kārtis nākamajam un pēc tam 4 kārtis sev; ; tad(aizklātas) noliek uz galda 2 nākamās kārtis un pārpalikušās 12 kārtis izdala katram spēlētājam pa 4 un 4 - tāpat kā sākumā.

Lomas izvēle

Tas, kam ir priekšroka, t.i., spēlētājs, kurš sēž no dalītāja pa kreisi, pēc savu kāršu pārbaudīšanas, paziņo, ka viņš vai nu spēlē, vai atsakās no spēles, sacīdams "Garām". Pēc tam to pašu dara nākamais un, ja arī tas nopasē, tad beidzot trešais. Tam, kurš atklāj spēli, ir jāspēlē vienam pret pārējiem diviem, kuri savus stiķus skaita kopā.

Spēles gaita

Tas spēlētājs, kurš paziņo, ka atklāj spēli, paņem no galda 2 tur atsevišķi noliktās kārtis un pievieno tās pie savām. No šīm 10 kārtīm viņš var nolikt 2 kārtis pēc savas izvēles, kā tas viņam izdevīgāk. Parasti cenšas nolikt to mastu, no kura ir tikai viena vai divas kārtis, mazākas par dūzi, Lai spēlē varētu šo mastu sist ar trumpi. Vēlams arī pēc iespējas nolikt kārtis ar Lielākām acīm, jo šīs 2 kārtis tiek pieskaitītas spēlē saņemtajiem stiķiem. Nav ieteicams nolikt dūzi, ja tas ir vienīgais no tā masta, jo ir lielas izredzes ar šo dūzi ņemt stiķi. Spēlētājam, lai uzvarētu, vajag iegūt vismaz 61 aci. Ja pretiniekiem kopā ir vismaz 30 acis, tad spēlētājs saņem no katra 1 punktu, ja ir mazāk par 30 acīm - 2 punktus, bet, ja nav neviena stiķa - 3 punktus.

Ja spēlētājam pēc viņa aprēķiniem ir tik labas kārtis, ka viņš var cerēt uzvarēt bez 2 kāršu piepirkšanas, viņš pieteic zoles, kas nozīmē; ka viņš spēlē bez 2 kāršu piepirkšanas. Šīs kārtis tad tiek pieskaitītas pie pretinieku saņemtajiem stiķiem

Ja zoles spēlētājs iegūst vismaz 61 aci, viņš saņem no katra pretinieka 5 punktus; ja 91 aci - 6 punktus; ja visus stiķus - 7 punktus.

Bet, ja spēlētājs, spēlēdams parasto spēli, neiegūst 61 aci, arī tad ja viņš iegūst 60 acis uzvar mazie viņš maksā katram pretiniekam 2 punktus. Ja spēlētājam ir mazāk par 31 aci, viņš maksā katram - 3 punktus, ja nav neviena stiķa -4 punktus. Ja zoles spēlētājs neiegūst 61 aci, viņš maksā katram pretiniekam 6 punktus; ja ir mazāk par 31 aci - 7 punktus, bet, ja nav neviena stiķa - 8 punktus.

Gadījumā, ja neviens spēles dalībnieks nevēlas atklāt spēli un visi nopasē, tad iespējami divi varianti. Ja tika izvēlēts spēlēt "galdiņu", tad sākās šī spēle. Tās mērķis ir savākt pēc iespējas mazāk stiķu. Zaudētājs šeit saņem -4 punktus. Ja stiķu skaits vienāds, tiek skaitīti punkti. Ja tiek spēlēts ar pulēm, tad tiek pievienota viena kolektīvā pule. Tas atkārtojas katru reizi, kad visi nopasē. Pēc tam kārtis tiek atkal sajauktas un no jauna izdalītas, kā tas jau tika darīts pirmoreiz, tikai tagad kāršu dalītājs ir tas spēles dalībnieks, kuram iepriekšējā spēlē bija priekšroka. Nākamajā spēlē kārtis dala atkal nākamais utt.

Vairākkārt nopasējot, var sakrāties vairākas pules. Nākamās spēles spēlētājs vinnējot saņem attiecīgo punktu daudzumu ne tikai no spēles pretiniekiem, bet arī papildus pa punktam no katra spēlētāja. Tas, protams, var notikt tikai tik ilgi, kamēr bankā ir iemaksas. Ja ir jau vismaz viena pule, un spēlētājs spēlējot kā lielais zaudē, viņš saņem personīgo puli. To var izņemt viņš pats vinējot spēli, bet nekādis papildus punktus nesaņemot. Ja personīgo puli izņem kāds cits, viņš saņem papildus 2 punktus no pules īpašnieka.

Pēc kāršu izdalīšanas, spēles atklāšanas un 2 piepērkamo kāršu apmainīšanas (zoles gadījumā 2 kāršu apmainīšana izpaliek), tas, kam ir priekšroka, izspēlē 1 kārti pēc savas izvēles. Kas paņem stiķi, tam pieder nākamā izspēle.

Partneris (trešā roka) nedrīkst piemest savu kārti ātrāk par partneri, kam ir otrā roka. Tāpat netiek pieļauta tā saucamā kāršu vilkšana iepriekš.

Pareizi izspēlēta kārts nevar tikt apmainīta.

Uz izspēlēto kārti jāatbild vienmēr ar to pašu mastu, turklāt dāmas un kalpi ir trumpji. Ja nav rokā attiecīgās šķiras kārts, var pēc izvēles piemest kādu citu šķiru vai arī pārsist ar trumpi.

Ja kāds aiz pārskatīšanās nav devis pieprasīto mastu, bet atmetis kādu citu mastu vai sitis ar trumpi, tad, pirms šis stiķis nav noņemts no galda, viņš var šo kļūdu izlabot (datora variantā gan netiek dota iespēja iziet nepareizi). Ja kļūdu pielaidusi vidus roka, tad arī beidzamā roka var pārmainīt savu kārti, skatoties pēc vajadzības. Ja kāds no partneriem ir ņēmis savu kārti atpakaļ, nākamajās izspēlēs otrs partneris drīkst izspēlēt šo pretēji noteikumiem parādīto mastu tikai ar spēlētāja piekrišanu.

Ja turpmākā spēles gaitā vai arī tikai spēles beigās izrādās, ka kāds nepareizi rīkojies ar pieprasīto mastu, pretējā puse skaitās par uzvarētāju. Ja vainīgā puse tomēr jau būtu vinnējusi līdz nepareizās spēles momentam, tai nāk par labu tikai tie stiķi, kuri līdz tam ir saņemti. Tāpēc arī pirms spēles beigām paņemtie stiķi nedrīkst tikt sajaukti, lai katrā laikā būtu iespējams konstatēt spēles noteikumu pārkāpšanu. Pirms spēles var vēlreiz apskatīt beidzamo stiķi vai arī pieprasīt no pretējās puses to uzrādīt.

Visādas sarunas spēles laikā starp partneriem par spēles gaitu un veidu uz visstingrāko aizliegtas.

Ja spēlētājs redz, ka viņš nevar uzvarēt, viņam ir tiesības pirms trešā stiķa izspēlēs paziņot, ka viņš uzskata sevi par zaudētāju: Šinī gadījumā viņš pazaudē tikai vienkāršu spēli. Partneriem nav tiesības iepriekš izbeigt spēli; ja tomēr viens no viņiem noliekot kārtis, atzīst sevi par zaudētāju, šis paziņojums ir saistošs arī: otram partnerim, bet spēlētājam ir tiesība prasīt spēles turpināšanu, ja ar to viņš cer panākt augstāku vinnesta pakāpi.

Līdz šim minētie spēles noteikumi ir saistoši visiem spēles dalībniekiem. Turpmākie aizrādījumi jau nav tik obligāti, bet tomēr tie būtu jāievēro, sevišķi iesācējiem. Pēc kāršu izdalīšanas katram spēlētājam vajag uzmanīgi pārbaudīt savas kārtis, Lai izšķirtos, vai drīkst atklāt spēli. Tikpat neizdevīgi ir nopasēt labu spēli. Stāvokļa noskaidrošanu atvieglo kāršu sakārtošana rokā pēc mastiem; atsevišķu mastu vietu nākamajās spēlēs vajag mainīt, lai pretiniekam nedotu iespēju (atkarībā no kārts ieņemtās vietas) pēc izspēles uzminēt, cik un kādas kārtis no šā paša masta vēl atrodas pretspēlētāja rokā.

Pilnīgi drošas kārtis vinnēšanai ir ļoti reti, tomēr pie zināmas ievingrināšanās ātri var aprēķināt, vai dabūtās kārtis ir derīgas spēles atklāšanai. Ja tā izšķiras starp vienkāršo spēli un zoles spēli, ja rodas šaubas, labāk spēlēt zemāko spēli (sevišķi, ja bankā ir iemaksas, kuras zoles spēles gadījumā nevar saņemt).

Stratēģija

Ja pirmās divas rokas ir nopasējušas, beidzamajai rokai ar samērā vājām kārtīm ir iespējams atklāt spēli, jo tad ir jāpieņem, ka piepērkamās 2 kārtis būs stipras.

Pirmajai rokai spēles atklāšanā atkal ir tā priekšrocība, ka var, izspēlējot stiprus trumpjus, atņemt tos pretiniekam, pēc tam drošāk var izspēlēt dūžus. Katram spēlētājam uzmanīgi jāseko kārtīm, kuras tiek izspēlētas, lai vienmēr zinātu:

1. cik un kādi trumpji izgājuši;
2. kādas kārtis no katra masta vēl rokā;
3. cik acu ir paša, kā arī pretinieku saņemtajos stiķos.

Ja ir vājas kārtis, kad uzvarēt var tikai ar labvēlīgu apstākļu izmantošanu, jāskaita acis paša saņemtajos stiķos, lai varētu īstā brīdī vai nu atmesties vai ņemt stiķi trūkstošo acu skaita iegūšanai. Turpretim gadījumā, kad rokās ir stipras kārtis, jāskaita acis pretinieku stiķos, lai varētu atstāt pretiniekus jaņos, t.i., lai viņiem būtu mazāk nekā 30 acis. Partnerim izdevīgāk skaitīt savu stiķu acis.

Jāskaita izgājušās kārtis no atsevišķiem mastiem, lai varētu aprēķināt, pie kura spēles dalībnieka atrodas vēl neizspēlētās kārtis; uz spēles beigām vajag noteikti zināt (pēc spēles gaitas novērošanas), kur atrodas vēl neizgājušie trumpji; kā arī kārtis ar lielākām acīm.

Ar vājām kārtīm bieži spēli var uzvarēt tikai ar īstā laikā izdarītu atmešanos, t. i., piesviešanu pretinieka stiķim (sevišķi trešajai rokai pēc izspēles). Atrodoties otrā rokā, var nomest nederīgu kārti, ja izspēlētā kārts ir ar mazām acīm; šis stiķis tomēr ir jāņem ar trumpi, ja paredzams, ka partnerim ir jāpiedod lielākas acis no attiecīgā masta vai arī šis stiķis var izšķirt spēles iznākumu.

Trešā roka var uz iztrūkstošo mastu (pat ar lielāku acu skaitu) atmest nederīgu kārti, ja ar šā stiķa atdošanu pretiniekam spēle netiek jau tūliņ zaudēta un pretinieks ar to iegūst tomēr mazāk acu nekā ar nākamo stiķi, kurš būtu jāatdod pretiniekam, ja attiecīgā kārts paliktu rokā.

Spēles iznākums lielā mērā atkarīgs no partneru pareizas spēles. Bieži spēlētājs ar stiprām kārtī pazaudē un otrādi - spēlētājs ar vājām kārtīm vinnē.

Ir svarīgi nedot spēlētājam iespēju izdevīgi nomest liekās kārtis. Partneriem jācenšas spēli iekārtot tā, lai spēlētājs atrastos vidus rokā, ar to partnerim ir iespēja vai. nu izdevīgi piemest kārti ar lielākām acīm vai pārsist ar trumpi. Ja spēlētājam ir otrā roka, partnerim jā izspēlē pēc iespējas garākais masts, t. i.; no kura viņam visvairāk kāršu rokā. Ja šo stiķi saņem izspēlētājs, viņš var spēlēt šo pašu mastu vēlreiz, lai piespiestu spēlētāju izlikt lielāku trumpi un dotu otram partnerim iespēju nomest nederīgu kārti.

Ja spēlētājs pēc izspēles atrodas trešajā rokā, jācenšas izspēlēt tādā kārtī, lai ar šā stiķa paņemšanu otrs partneris nāktu pie izspēles, līdz ar to spēlētājs paliktu otrajā rokā. Ja spēlētājs atrodas trešajā rokā, jāizspēlē īsākais masts, ja iespējams, vienīgo šī masta kārti.

Ja partneriem trūkst no vinnesta tikai dažas acis, jāmēģina izspēlēt kārti ar nelielām acīm, cerot, ka spēlētājs negribēs šim samērā niecīgajam stiķim izlietot lielu trumpi; caur to otram partnerim tiks dota iespēja saņemt šo stiķi arī tad, ja viņa rīcībā nav stipru trumpju.

Ja spēlētājs, aprēķinādams, ka partneriem var būt vēl tikai 1 stiķis, un cerēdams, ka partneris, kura rokās ir izšķirošā kārts, var to arī nomest, izspēlē pēc kārtas drošas kārtis, tad partnerim jāpatur uz beigām rokās tas masts, kuru otrs partneris nomet.

Ja rokās ir tikai viens trumpis ar mazām acīm, jācenšas to pēc iespējas ātrāk piemest pretinieka stiķim, lai vēlāk trumpju izspēlē varētu piedot kārtis ar lielākām acīm partnera paņemtajiem stiķiem.

Ja ir izredzes vēlreiz tikt pie izspēles, tad spēlētājam atrodoties pirmajā rokā, partneris nedrīkst atmest beidzamo mazāko kārti no tā masta, no kura visas citas kārtis jau izgājušas. Šī kārts ir ļoti izdevīga izspēlei.

No spēlētāja izspēlēto kārti ar lielākām acīm var tomēr neņemt ar trumpi, ja atmest kādu nederīgu kārti izrādās izdevīgāk.

Punktu skaitīšana

Kārts Punkti
Dūzis 11
Desmitnieks 10
Kungs 4
Dāma 3
Kalps 2
Devītnieks 0
Astotnieks 0
Septītnieks 0

Kāršu stiprums

Jebkurš trumpis ir stiprāks par jebkuru citu kārti. Tabulās kārtis sakārtotas pēc stipruma no stiprākās līdz vājākajai.

Trumpji

Stiprums Kārts Simbols
1 Kreiča dāma ♣Q
2 Pīķa dāma ♠Q
3 Ercena dāma ♥Q
4 Kārava dāma ♦Q
5 Kreiča kalps ♣J
6 Pīķa kalps ♠J
7 Ercena kalps ♥J
8 Kārava kalps ♦J
9 Kārava dūzis ♦A
10 Kārava desmitnieks ♦10
11 Kārava kungs ♦K
12 Kārava devītnieks ♦9
13 Kārava astotnieks ♦8
14 Kārava septītnieks ♦7

Pārējās kārtis (netrumpji, liekie)

Stiprums Kārts
1 Dūzis
2 Desmitnieks
3 Kungs
4 Devītnieks

Spēles varianti

Zoli spēlē arī 4 personas. Kāršu dalītājs pats paliek bez kārtīm. Ja vinnē spēlētājs, kāršu dalītājs pazaudē līdzīgi ar abiem partneriem un otrādi. Var spēlēt arī ar tādu norunu, ka kāršu dalītājs dalību nenes.

Vēl papildus var pieminēt tādu zoles veidu, kā mazā zole. Tā ir spēle, kurā zolētājs nedrīkst paņemt nevienu stiķi. Uzvarot saņem no katra spēlētāja pa 6 punktiem, zaudējot atdod pa 7.

mana svarcelšana

No 1978 līdz 1983 trenējos svarcelšanā. Ķekavā pie trenera Anatolija Locāna.

Iesākumā - pusvieglajā svarā (līdz 60 kg), pēcāk - vieglajā svarā (līdz 67,5 kg).

Startēts Rīgas rajona, Ogres un Rīgas mačos.

VikipēdijasSvarcēlājs ar 180 kg smagu stieni.

Svarcelšana jeb smagatlētika ir spēka sporta veids, kurā mērķis ir uzcelt virs galvas pēc iespējas lielākas masas svaru stieni. Pamatā mūsdienās svarcelšanā sacenšas tikai divcīņā, t.i., raušanā un grūšanā, un paceltās masas skaita kopā.

Svarcelšana olimpiskajās spēlēs ir jau kopš 1896. gada (nebija 1900., 1908. un 1912. gadā). Šajā laikā sacensību programma un svarcēlāju kategorijas ir mainījušās. Līdz svarcelšanas un kultūrisma federācijas (FIH) izveidošanai, svarcelāji sacentās spiešanā un grūšanā ar abām rokām, dažreiz arī raušanā un grūšanā ar vienu roku. Kopš 1920. gada svarcelšanas programmā bija trīscīņa (raušana, grūšana ar vienu roku un grūšana ar abām rokām). Kopš 1924. gada - pieccīņa (raušana, grūšana ar vienu roku, spiešana, raušana un grūšana ar abām rokām). No 1928. gada līdz 1972. gadam atkal trīscīņa (spiešana, raušana un grušana ar abām rokām) un visbeidzot no 1976. gada jau pieminētā divcīņa. Svarcelšanu nevajadzētu jaukt ar spēka trīscīņu (pauerliftingu), kultūrismu (bodibildings, arī fitness) vai vispārīgiem spēka treniņiem, izmantojot svara stieni. Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kas sastāv no divām disciplīnām - raušanas un grūšanas.