ZILO EZERU ZEME

Latgale

Republikas pilsētas: Daugavpils, Jēkabpils, Rēzekne
Platība: 14 547 km2
Iedzīvotāji (2011): 301 593
Teritoriālās
vienības: 22 novadi (3 daļēji)[rādīt]
Novadu
centri: 19 centri[rādīt]
Mājaslapa: www.latgale.lv

Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijā. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par "Letiju" (Lettia), bet senkrievu rakstos par "Lotigolu" (Лотыголa). Pēc 1561. gada Žečpospoļitas, vēlāk Krievijas impērijas varas laikā (1772.-1918.) apgabals tika dēvēts par "Inflantiju" (poļu: Inflanty, krievu: Инфлянтия). Nosaukumu "Latgale" 1900. gadā no seno "lotigolu" apzīmējuma darināja un ieviesa latgaliešu rakstnieks un politiskais darbinieks Francis Kemps (1876.-1953.). 

Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterānisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu baznīca. Latgali no Sēlijas atdala Daugava, un no Vidzemes - Aiviekste un Pededze. Austrumos Latgale robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku. Kopējā Latgales platība sastāda 14 547 km2, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas. Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām veidojusies ledāja iedarbībā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona - Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene, Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepu kalns). Latgali kopā ar Augšzemi un Aukštaitijas novadu Lietuvā reizēm sauc par Baltijas Ezerzemi, jo to teritorijā ir vairāk par diviem tūkstošiem ezeru. Novadā atrodas Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi. Latgali raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas novadiem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.

Kultūra

Latgales kultūru veidojuši latgaļi un, savstarpēji ietekmējoties, arī vairākas citas etniskās grupas - kriviči un rūsi (9.-12. gadsimtā), vācbaltieši (13.-19. gadsimtā), lietuvieši, baltkrievi, poļi, ebreji un krievi (16.-20. gadsimtā). Latgales kultūras mantojumu pārstāv tādi arhitektūras pieminekļi, kā katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas - valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika - viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru. Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir valsts nozīmes pieminekļi.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibināti vēl 18. un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Kultūras jeb tautas nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu - koncertu, sarīkojumu, festivālu - ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Vēsture

Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.-13. gadsimtā pēc dažādām vēstures kartēm.Pamatraksts: Latgales vēsture

Līdz 12. gadsimta beigām mūsdienu Latgalē un Vidzemes austrumu daļā bija vairāki letgaļu valstiskie veidojumi. Abās Daugavaspusēs atradās Kokneses un Jersikas ķēniņvalstis, kuru valdījumi dienvidos robežojās ar sēļu un lietuviešu zemēm. Jersikai, kas vācu hronikās dēvēta par Letiju, bija savas pavalstis (Asote, Alene, Autine, Cesvaine, Gerdene, Lepene, Mārciena, Negeste, Varka u.c.), kas ziemeļos robežojās ar letgaļu Tālavas un Atzeles zemēm. Senkrievu hronikā minētā Lotigolas zeme bija Jersikas valsts austrumu daļa, kas iestiepās arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā.

1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai. 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Albertavasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Kopš 1561. gada Latgale ietilpa Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā esošās Pārdaugavas hercogistes austrumu daļa, vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts Inflantijas vaivadija (jeb t.s. Poļu Vidzeme). Administratīvi bija iedalīta 4 traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas. Pēc 1. Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali pievienoja sev Krievijas impērija, administratīvi iekļaujot Pleskavas guberņā kā Daugavas provinci, kas tika sadalīta 3 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas (Rēzeknes apriņķis laikā no 1797. līdz 1802. gadam nepastāvēja, sadalīts starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem). 1796. gadā Latgali iekļāva Polockas vietniecībā, bet pēc vietniecības likvidēšanas Latgali iekļāva Baltkrievijas guberņā(ko izveidoja no likvidētajām Polockas un Mogiļevas vietniecībām). No 1802. gada līdz 1917. gadam Latgale ietilpa Vitebskas guberņā. 1917. gada 14. decembrī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus atdalīja no Vitebskas guberņas un pievienoja Vidzemes guberņai. 1918. gadā, nodibinoties Latvijas Republikai, Latgale tika pasludināta par jaunajai valstij piederošu teritoriju un 1919.-1920. gados Latvijas Neatkarības kara laikā, padzenot lieliniekus, Latgali pievienoja pārējai Latvijai.

Iedzīvotāji

Latgales iedzīvotāji pēc etniskajām grupām (2011) [3]
Tautība Procenti
Latvieši   46.0%
Krievi   38.9%
Poļi   6.8%
Baltkrievi   4.9%
Ukraiņi   1.3%
Lietuvieši   0.6%
Citi   1.5%

Latgales iedzīvotāji (1897-2011)

gads iedz.skaits latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji tatāri vācieši čigāni igauņi un citi
1897. 501 623 253 792 77 967 66 448 260 30 972 1 329 63 851 576 5 047 346 612 423
1920. 497 350 263 893 65 116 57 545 nez. 27 990 1 135 30 055 nez. 764 nez. 274 50 578
1925. 539 682 307 291 142 526 28 624 nez. 25 564 1 172 31 760 nez. 995 nez. 450 1 300
1930. 541 127 307 838 148 515 22 306 nez. 29 698 953 28 704 nez. 1 037 nez. 395 1 681
1935. 567 164 347 751 153 976 13 919 nez. 19 534 925 27 974 nez. 892 nez. 457 1 736
1989. 425 249 177 134 181 165 26 112 8438 23 555 2 134 1 900 456 449 1261 173 2 472
2000. 388 207 176 537 153 088 21 780 5800 24 089 1 903 926 311 362 1383 109 1 919
2011. 301 593 142 998 115 388 14 413 3825 18 984 1 540 nez. nez. nez. nez. nez. 4 445

• (1897-2011) Latgales iedzīvotāju skaits tās kultūrvēsturiskajā teritorijā.

Teritorija

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008.gada 18.decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Latgales kultūrvēsturiskajā teritorijā atrodas trīs republikas pilsētas - Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji) un Rēzekne un šādi novadi:

• Aglonas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Aglonas pagasts, Grāveru pagasts, Kastuļinas pagasts, Šķeltovas pagasts.

• Baltinavas novads ir pašvaldība Latgalē, 253 km no Rīgas Krievijas pierobežā. Robežojas ar Kārsavas novada Salnavas pagastu, Balvu novada Tilžas un Briežuciema pagastiem un Viļakas novada Šķilbēnu pagastu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Baltinava (novada centrs), Demerova, Obeļova, Žeikari.

• Balvu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Balvu pagasts, Balvu pilsēta, Bērzkalnes pagasts, Bērzpils pagasts, Briežuciema pagasts, Krišjāņu pagasts, Kubuļu pagasts, Lazdulejas pagasts, Tilžas pagasts, Vectilžas pagasts, Vīksnas pagasts.

• Ciblas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Blontu pagasts, Ciblas pagasts, Līdumnieku pagasts, Pušmucovas pagasts, Zvirgzdenes pagasts.

• Dagdas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Andrupenes pagasts, Andzeļu pagasts, Asūnes pagasts, Bērziņu pagasts, Dagdas pilsēta, Dagdas pagasts, Ezernieku pagasts, Konstantinovas pagasts, Ķepovas pagasts, Svariņu pagasts, Šķaunes pagasts.

• daļēji Daugavpils novads (Daugavas labajā krastā) ar šādām agrākām administratīvām vienībām:

Ambeļu pagasts, Biķernieku pagasts, Dubnas pagasts, Kalupes pagasts, Līksnas pagasts, Maļinovas pagasts, Naujenes pagasts, Nīcgales pagasts, Vaboles pagasts, Višķu pagasts.

• Kārsavas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Goliševas pagasts, Kārsavas pilsēta, Malnavas pagasts, Mērdzenes pagasts, Mežvidu pagasts, Salnavas pagasts.

• Krāslavas novads (novada lielākā daļa Daugavas labajā krastā) ar šādām agrākām administratīvām vienībām:

Aulejas pagasts, Indras pagasts, Izvaltas pagasts, Kalniešu pagasts, Krāslavas pagasts, Kombuļu pagasts, Krāslavas pilsēta (daļēji), Piedrujas pagasts, Robežnieku pagasts, Skaistas pagasts, Ūdrīšu pagasts.

• Krustpils novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Atašienes pagasts, Krustpils pagasts, Kūku pagasts, Mežāres pagasts, Variešu pagasts, Vīpes pagasts.

• Līvānu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Jersikas pagasts, Līvānu pilsēta, Rožupes pagasts, Rudzātu pagasts, Sutru pagasts, Turku pagasts.

• Ludzas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Briģu pagasts, Cirmas pagasts, Isnaudas pagasts, Istras pagasts, Ludzas pilsēta, Nirzas pagasts, Ņukšu pagasts, Pildas pagasts, Pureņu pagasts, Rundēnu pagasts.

• Preiļu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Aizkalnes pagasts, Pelēču pagasts, Preiļu pagasts, Preiļu pilsēta, Saunas pagasts.

• Rēzeknes novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Audriņu pagasts, Bērzgales pagasts, Čornajas pagasts, Dricānu pagasts, Feimaņu pagasts, Gaigalavas pagasts, Griškānu pagasts, Ilzeskalna pagasts, Kantinieku pagasts, Kaunatas pagasts, Lendžu pagasts, Lūznavas pagasts, Mākoņkalna pagasts, Maltas pagasts, Nagļu pagasts, Nautrēnu pagasts, Ozolaines pagasts, Ozolmuižas pagasts, Pušas pagasts, Rikavas pagasts, Sakstagala pagasts, Silmalas pagasts, Stoļerovas pagasts, Stružānu pagasts, Vērēmu pagasts.

• Riebiņu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Galēnu pagasts, Riebiņu pagasts, Rušonas pagasts, Silajāņu pagasts, Sīļukalna pagasts, Stabulnieku pagasts.

• Rugāju novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Lazdukalna pagasts, Rugāju pagasts.

• Varakļānu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Murmastienes pagasts, Varakļānu pagasts, Varakļānu pilsēta.

• Vārkavas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Rožkalnu pagasts, Upmalas pagasts, Vārkavas pagasts.

• Viļakas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Kupravas pagasts, Medņevas pagasts, Susāju pagasts, Šķilbēnu pagasts, Vecumu pagasts, Viļakas pilsēta, Žīguru pagasts.

• Viļānu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Dekšāres pagasts, Sokolku pagasts, Viļānu pagasts, Viļānu pilsēta.

• Zilupes novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Lauderu pagasts, Pasienes pagasts, Zaļesjes pagasts, Zilupes pilsēta.

• Latgalē atrodas arī Krustpils (agrākā Krustpils pilsēta, šobrīd daļa no Jēkabpils), Alūksnes novads (Liepnas pagasts, daļēji Pededzes pagasts) un Madonas novads (Barkavas pagasts).

Administratīvais iedalījums līdz 1947. gada 16. oktobrim

Pirmskara Latvijas laikos Latgali veidoja Daugavpils apriņķis, Rēzeknes apriņķis, Ludzas apriņķis un Abrenes apriņķis (līdz 1938. gadam - Jaunlatgales apriņķis; pēc Abrenes atdalīšanas, kopš 1945. gada 11. oktobra - Viļakas apriņķis), kuru ārējās robežas arī veido Latgales novada robežu.

Vispārīga informācija:

Pēc pašreizējā administratīvā iedalījuma Latgales reģionā ietilpst 19 novadi - Aglonas novads, Baltinavas novads, Balvu novads, Ciblas novads, Dagdas novads, Daugavpils novads, Ilūkstes novads, Kārsavas novads, Krāslavas novads, Līvānu novads, Ludzas novads, Preiļu novads, Rēzeknes novads, Riebiņu novads, Rugāju novads, Vārkavas novads, Viļakas novads, Viļānu novads, Zilupes novads un divas republikas nozīmes pilsētas (Rēzekne un Daugavpils), kam ir tāds pats administratīvais statuss kā rajoniem. Kopējā reģiona platība sastāda 14 547 kvadrātkilometri, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas.

Latgales plānošanas reģions nesakrīt ar vēsturiski - etnogrāfisko Latgales reģionu. Liela Jēkabpils rajona daļa Daugavas labajā krastā vēsturiski un etnogrāfiski ir piederīga Latgalei. Vēsturiskā robeža starp Latgali un Vidzemi ir Aiviekstes upe, lielākā Daugavas pieteka.

Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām ir veidojusies ledāja iedarbības rezultātā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona - Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene un Augšzemes augstiene. Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepu kalns).

Daudzveidīgais reljefs, mežu, lauku, ezeru un pakalnu mija, ko caurvij līkumainie lielceļi, veido tipisko Latgales ainavas mozaīkas raksturu. Reģionā atrodas trīs aizsargājamo ainavu apvidi - Augšzemes, Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi., kas izceļas ar savdabīgu, daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu.

Latgales reģionu raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas reģioniem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.

Kultūra

Latgale ir reģions ar ļoti bagātu un daudzveidīgu kultūru. Savstarpēji ietekmējoties, to veidojušas daudzās tautības un etniskās grupas, kas šeit dzīvo jau gadsimtiem ilgi.

Latgales kultūras mantojumu pārstāv izcili arhitektūras pieminekļi - katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas - valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas nacionālās kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika - viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru. Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi. Latgales baznīcas ir ne tikai garīgās dzīves būtiska sastāvdaļa, tās veido arī to īpatnējo Latgales tēlu, kas piesaista tūristus.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir nacionālas nozīmes pieminekļi. Daudzām teritorijām un objektiem bez vēsturiskās un kultūras ir arī ļoti augsta ekonomiskā vērtība, un tiem ir nozīmīga loma reģiona identitātes un vietas mārketinga veidošanā.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibinātas vēl 18.un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Kultūras jeb tautas nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu - koncertu, sarīkojumu, festivālu - ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Latgalē strādājuši daudzi izcili latviešu rakstnieki, dzejnieki, mūziķi un sabiedriskie darbinieki. Mūsdienu aktīvā, bagātā un daudzveidīgā kultūras dzīve - festivāli, koncerti, teātru izrādes, izstādes, podnieku darbnīcas un plenēri - veido Latgali kā tūrismam pievilcīgu reģionu.

Vēsture

Tagadējā Latgale jau kopš seniem laikiem ir latgaļu apdzīvota zeme. Daugava - sens, ērts tirdzniecības ceļš, tāpēc latgaļiem bija sakari ar romiešiem, bizantiešiem, arābiem.

Līdz latgaļu ienākšanai Latvijas teritorijā 5-7.gs. to apdzīvoja somugru tautas (tagadējo igauņu senči), par ko liecina daudzie uzkalniņu apbedījumi. 12. gs. sākumā latgaļi apdzīvoja Daugavas labo krastu - mūsdienu Latgali, Vidzemi, izņemot tās rietumu daļu, zemes austrumos no Latvijas mūsdienu robežas.

Samērā augsto sabiedrisko organizāciju - agrā feodālisma valstis - Tālava, Koknese, Jersika, Adzele, pilskalni, intensīvā tirdzniecība, bagātie apbedījumi liecina par cilvēku labu materiālo stāvokli, ko pārtrauc vācu ordeņu iebrukums un pakāpeniska kolonizācija 12-13. gs. Latgaļi, kurši, daļa zemgaļu, un līvi nonāk Livonijā. Latgaļu zemes A sagrābj Krievijas feodālās valstis - Pleskava, Novgoroda un Polotska, D zemes nonāk Lietuvas pārvaldībā. Par to, ka latgaļi vēl vairākus gadsimtus saglabā savu valodu, liecina toponīmi un vēsturiski dokumenti, taču svešā vidē pakāpeniski asimilējas.

Livonijas sairšana noved pie kariem par mantojumu, kurā piedalās Zviedrija, Krievija, Polija, kas mijas ar miera periodiem un postījumiem. Latgaļu apdzīvotā Vidzeme nonāk Zviedrijas, Latgale - Polijas pārvaldībā. Abu šo valstu dažādais sabiedrības attīstības līmenis, intereses noved pie atšķirībām teritoriju attīstībā. Latgale kļūst par tālāko Polijas nomali, ko piemeklē bieži kari, kamēr Vidzemes daļā valda "Zviedru zelta laiks".

Vēl vairāk atšķirības padziļina reformācija un vēlāka luterānisma nostiprināšanās Vidzemē un katolicisma nostiprināšanās Latgalē 16. gs. otrā pusē, kas ietekmē kultūras atšķirības. Vācu luteriskā laicīgā kultūra Latvijas R un poļu garīgā katoliskā A noteica sabiedriskos procesus vairāku gadsimtu garumā, veidojot ievērojamas atšķirības, novelkot reālu sociālekonomisko, kultūretnisko robežu starp Ziemeļeiropu un Austrumeiropu, sašķeļot vienu nāciju 2 daļās.

Dzimtbūšanu Latgalē atceļ 50 gadus vēlāk nekā Vidzemē. Pēc poļu nemieriem Latgalē tiek ieviests drukas aizliegums, kas aizsākušos kultūras un izglītības darbu un nacionālo atmodu aizkavē uz 40 gadiem. Neskatoties uz to, latgalieši bija saglabājuši savu valodu un kultūru, kurā nozīmīga loma bija katolicismam. Šajā laikā ir izveidojusies latviešu nācija, noformējusies latviešu valoda bez latgaliešiem, kas ir 30% no latviešiem. 20. gadsimta sākumā pārnovadnieku interese un zināšanas par Latgali bija visai minimālas. Latvija Latgali atklāja tikai pateicoties Latgaļu atmodas darbiniekiem gadsimta sākumā. Pēc Rēzeknes 1917. g. latgaliešu kongresa 1919. g. Latgale apvienojas ar pārējiem novadiem.

20.-30. gados Latgalē notiek lielas sociālekonomiskās pārmaiņas - skolu tīkla attīstība, sādžu sistēmas likvidēšana, kultūras aktivitātes, kam bija pozitīva nozīme novada izaugsmē. No otras puses nepiepildījās latgaliešu centieni pēc kultūrautonomijas, valodas atzīšanas, bet lielā lauku pārapdzīvotība un zemā ekonomiskā bāze radīja darbaspēka migrāciju uz Vidzemi un Kurzemi, tādējādi padarot latgaliešus par kalpiem viņu pašu valstī ar atbilstošu attieksmi no pārnovadnieku puses, kas tika kultivēta arī pēc 2. Pasaules kara.

Pēc neatkarības atjaunošanas sākas jauns kultūras atmodas periods, ko raksturo literatūras izdošana latgaliski, savas vēstures un kultūras apzināšanās, ārzemju latgaliešu mantojuma izpēte, ko turpina ekonomiskā pārstrukturizācija, kam raksturīga lielo uzņēmumu slēgšana, nodarbinātības struktūras izmaiņas, īpašuma formu maiņa...

Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda un latgaliešu rakstu valoda kā reģionāls veidojums. Latgaliešu rakstība radusies latviešu etniskās teritorijas administratīvas sadalīšanas rezultātā, kad 17. gs. sākumā austrumu daļa jeb tagadējā Latgale palika Polijas pakļautībā un katoļticības ietekmē, bet Vidzeme - Zviedrijas pakļautībā un luterānisma ietekmē.

Latgaliešu valodā ir uzrakstīts bagātīgs literatūras klāsts - sakrālā literatūra, kalendāri, laikraksti, žurnāli, dzeja un stāsti. Līdz Otrajam pasaules karam latgaliešu izdevumu skaits bija apmēram 2000 un izdoto darbu kopējā tirāža bija 10 miljoni eksemplāru. Padomju laikā latgaliešu valodas pielietojums tika ierobežots. Savukārt, latgaliešu rakstu tradīcijas turpinājās trimdā (Vācijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā), kur izdots ap 120 dažādu izdevumu. Vairāki autori pievērsušies Latgales pagātnes izpētei. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pieaugusi interese par Latgali, taču latgaliešu valodā neiznāk periodika. Tikai nedaudz tiek publicēta daiļliteratūra un daži kultūrvēsturiski pētījumi.

Visa šeit atrodamā informācija ir brīvi izmantojama un publicējama.

Baltijas pārkrievošana

Skolēnu soda dēlis ar uzrakstu Я сегодня говорилъ по латышски ('Es šodien runāju latviski') 19. gadsimta beigās - 20. gadsimta sākumā

Baltijas pārkrievošana jeb rusifikācija, retāk arī krievināšana (krievu: обрусение, igauņu: venestamine, lietuviešu: rusifikavimas) bija 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā esošo Baltijas zemju pamatiedzīvotāju pārtautošanas mēģinājums, ar likumu spēku tos piespiežot lietvedībā un izglītībā lietot krievu valodu.

Baltijas guberņu izveide

Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas dēļ Krievijas impērijas anektētajām Baltijas guberņām - Kurzemei (Kurlandei), Vidzemei (Liflandei) un Igaunijai (Estlandei), ko 1801. gadā apvienoja vienā Baltijas ģenerālgubernatūrā, bija īpašs statuss: klaji nekrieviska vide (vecticībnieku 19. gadsimta pirmajā pusē bija aptuveni 25 000, viņu politiskā vieta bija niecīga, viņi impērijai nebija lojāli un kategoriski norobežojās no tautiešiem, bet pārējo krievu iedzīvotāju, tirgotāju, ierēdņu bija aptuveni 10 000), autonoma likumdošana un dubultpārvalde: provinces paralēli pārvaldīja spēcīga nekrieviska vietējā pašpārvalde (landtāgs) un centrālās varas iestādes. Krievijas imperatora Nikolaja Ivaldīšanas laikā (1825-1855) izglītības ministrs grāfs Sergejs Uvarovs (Уваров) izstrādāja projektu Baltijas guberņu skolu un Tērbatas Universitātes pakāpeniskai rusificēšanai (tā laika dokumentos lietots termins).

Latgales un Lietuvas pārkrievošana

Latgale pēc iekļaušanas Krievijas impērijā tika pārdēvēta par Pleskavas guberņas Dvinskas (t.i. Daugavas) provinci, bet 1796. gadā to iekļāva Baltkrievijas guberņā. Savukārt mūsdienu Lietuvas un ziemeļrietumu Baltkrievijas teritorijā 1797. gadā izveidoja Lietuvas guberņu, ko 1801. gadā sadalīja, nodibinot Viļņas guberņu un Grodņas guberņu.

Līdz 1831. gadam bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts zemes pārvaldīja, pamatojoties uz Lietuvas Statūtu, bet pēc poļu sacelšanās tur ieviesa pārējo Krievijas guberņu jurisdikciju. 1832. gadā izdeva pavēli slēgt visus katoļu klosterus, un mūkus izraidīt. Latgalē slēdza Viļānu un Aglonas draudzes skolu un Krāslavas garīgo semināru.[1] Lietuviešu apdzīvoto teritoriju 1843. gadā sadalīja divās daļās, izveidojot Kauņas guberņu un Viļņas guberņu. Mācībām Latgales un Lietuvas skolās bija jānotiek krievu valodā. Jau 1865. gadā Latgales latviešiem aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem. No 1871. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts ne tikai iespiest, bet arī izplatīt grāmatas latviešu valodā. Līdzīgi pārveidoja arī lietuviešu valodas rakstību un ierobežoja tās lietojumu.

Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņu pārkrievošana

1875. gada 25. aprīļa nolikums par luterāņu tautskolām Kurzemes un Igaunijas guberņās paredzēja, ka krievu valodas mācīšana draudžu un pagastu skolās būs obligāta, un tā jāievieš 5 gados (Vidzemē krievu valodu 1882. gadā jau mācīja 790 no 1085 luterāņu draudžu un pagastu skolām). Līdztekus sāka veidot skolas, kur mācību valoda bija tikai un vienīgi krievu (1882. gadā Vidzemes latviešu daļā un Kurzemē bija 13 tādas skolas, kā arī 8 elementārskolas un ģimnāzijas).[2] Kā pirmās 1868. gadā tika atvērtas Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzija un Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzija.

Pārkrievošanas pastiprināšanās (1885-1905)

Līdz ar imperatora Aleksandra III kāpšanu tronī 1881. gadā Krievijas impērijas iekšpolitikā izvērsās citu impērijas tautu pārkrievošana, lai, balstoties uz "fundamentāliem valsts vienotības principiem", tās integrētu impērijā.[3] Pārkrievošana aptvēra visus Baltijas provinču iedzīvotājus: vācbaltiešus, latviešus un igauņus. Valsts sekretārs A.Polovcovs dienasgrāmatā rakstīja: "Vajā visu, kas neatbilst lielkrievu tēlam; vāciešus, poļus, somus, ebrejus, musulmaņus - visus uztver kā Krievijai naidīgus."

1888. gadā ieviesa Krievijas valsts policijas struktūru (virsniekus importējot no Krievijas), bet 1889. gadā sākās impērijas tieslietu sistēmas ieviešana, un līdztekus policijas un tiesu darbā kā vienīgo ieviesa krievu valodu. No 1885. līdz 1890. gadam krievu valodu visās Baltijas guberņu skolās un augstskolās ieviesa kā obligātu. Noteica, ka arī tautskolās visi mācību priekšmeti, izņemot reliģiju un baznīcu dziedāšanu, obligāti ir jāmāca krieviski. 1889. gadā arī Vidzemes bruņniecības uzturētajai Bērzaines ģimnāzijai lika pāriet no vācu uz krievu mācību valodu, ko tā noraidīja, tādēļ 1892. gadā ģimnāziju slēdza.

Par Tērbatas mācību apgabala kuratoru 1890. gadā iecēla Nikolaju Lavrovski, un līdz ar jauno kuratoru Baltijā pastiprinājās pārkrievošanas tendences, mācības krievu valodā notika visos priekšmetos no pirmā mācību gada, un skolotāji, kas nespēja mācīt priekšmetus krieviski, bija jāatlaiž no darba. Par runāšanu latviski bērnus sodīja ar pazemojumu - kaklā viņiem kāra īpašu kauna zīmi, kauna dēli, soda dēli, kauna medāli, soda medāli, "plukstu", "rotu", "elsiņu", kas bija jānēsā tik ilgi, kamēr sodītais nebija uzrādījis citu, kas skolā runājis latviešu valodā.[4]

Impērijas valdība ar tiesību aktiem (atvieglojumi zemes valsts zemes iegādē u.c.) veicināja krievu migrāciju uz Baltijas guberņām. Latvijā lielu zemes īpašnieku vidū krievu faktiski nebija, Vidzemē un Kurzemē ļoti maz bija arī krievu zemnieku, toties lielākās pilsētās strauji auga krievu strādnieku, tāpat ierēdņu, mācībspēku, tiesu darbinieku, u.tml. skaits. Iebrauca daudz militārpersonu un viņu ģimenes locekļu, jo mūsdienu Latvijas teritorijā izvietoja daudz karaspēka daļu, bet Liepājā izveidotajā kara ostā bāzējās daļa Baltijas jūraskara flotes.

Jau 1897. gadā Rīgā krievu bija 16,1 %, bet pēc sešpadsmit gadiem viņu īpatsvars bija audzis līdz 19,3% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita.[5]

Cara valdība plānoja Kurzemē nometināt vairākus simtus tūkstošus ieceļotāju. Visiem līdzekļiem, tostarp ar zemes iedalīšanu, tika veicināta latviešu un igauņu zemnieku izceļošana uz Krieviju. Plašos kolonizēšanas pasākumus, kas latviešu tautai varēja kļūt liktenīgi, pārtrauca Pirmais pasaules karš un Latvijas valsts pasludināšana.[6]

Piezīmes un atsauces

1. Jump up↑ Švābe, Arveds. Latvijas vēsture 1800-1914. Avots. Rīga. 1991. 163.-164. lpp.
2. Jump up↑ Latvija 19. gadsimtā. // Pārkrievošanas administratīvie paņēmieni. 1855.-1881. gads. - Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 521.-522. lpp.
3. Jump up↑ Валуев П.А., Дневник П. А. Валуева, министра внутренних дел. - Москва, Академия наук, 1961. - Том 2. - С. 430.
4. Jump up↑ Māra Eihe. Soda zīmes. Māksla Plus, 6/2009
5. Jump up↑ Rīga kā Latvijas galvaspilsēta., - Rīga, 1932., 178. lpp.
6. Jump up↑ Latvijas vēstures enciklopēdija. Letonika.lv

Literatūra

• Andreas Renner. Russischer Nationalismus und Öffentlichkeit im Zarenreich 1855-1875. Köln, Weimar, Wien, 2000. // Ab Imperium. 2002. № 3
• Thaden Edward C. Katkov and his Time//Conservative Nationalism in the Nineteenth-Century Russia. Seattle, 1964
• Russification in the Baltic Provinces and Finland 1855-1914. Princeton, 1981
• Кruus Н. Grundrib der Geschichte des estnischen Volkes. Tartu, 1932
• Martis E. The Role of Tartu University in the National Moovement.// National movements in the Baltic countries during the 19th century. Uppsala, 1985
• Исаков С. Г. Остзейский вопрос в русской печати 1860-х годов. - Тарту, 1961
• Римский С.В., Конфесиональная политика России в Западном крае и Прибалтике XIX столетия. // Вопросы истории. Nr 3, 1998
• Остзейский вопрос в русской общественной жизни второй половины XIX века. // Платоновские чтения: Сборник научных трудов / Под ред. Кабытова П. С. Самара, 2002
• Остзейский вопрос в начале царствования Екатерины II // Проблемы национальной идентификации, культурные и политический связи России со странами Балтийского региона в XVIII-XX веках. Самара, 2001
• "Невозможно из немца сделать русского..." (Политика российского правительства в Прибалтике в начале XX века.) // Русское прошлое. 2001. № 9